Filozofs un brīvmākslinieks Andris Miezītis (1976-2024).

Izsakām visdziļāko līdzjūtību Andra Miezīša radiniekiem, kuplajam draugu lokam un filozofa talanta cienītājiem.


Dziļās sērās paziņojam, ka šodien no mums aizgājis mūsu labs draugs Andris Miezitis (1976-2024) - vēstīts draugu un domu biedru paziņojumā.

ATVADU FOTOGALERIJA

Par nāves iemeslu tiek minēts pēkšņš plaušu karsonis īpaši smagā formā.

Andris Miezītis zemes klēpī pavadīts šīs nedēļas nogalē Madonas kapos.

Rihards Bargais:


"Andris Miezitis  aizejot. Par šo viņš vienreiz teica, visskaistākā dziesma. Pavasara dziesma. Jo viņš jau citos gadalaikos nedzīvoja, tikai vienā nebeidzamā pavasarī.

Ļoti, ļoti. Skumjas Zodiaks" - dziesma klausāma raksta lejasdaļā.


Garanča Sandra:


"Īsti neatceros, kur un kad pirmo reizi iepazinos ar Andri, bet gan jau kādā no jautrajiem  Puškinielas pasākumiem.  Izrādījās, ka esam  tuvi kaimiņi  Slokas ielā, viena krustojuma pārskrējiena  attālumā. 

Ap 2015. gadu  pa brīdim ienācu ciemos, lai pabūtu Andra un Edmunda mājā, kur  nedaudz  teatrālā un  dažādiem rekvizītiem  bagātā vidē varēja atrast  iedvesmas , tur tapa  daudzas fotosērijas gan ar Andri, gan kopējiem draugiem.


Andris un Edmunds man škita kā personāži no toreiz tik tuvajām Aki Kaurismaki filmām.  Raibie viesi, kas tur ieklīda , labi iederējās visā Calamari Union skumji  skaistajā neprātā.  

Mēs aizvien nezinājām, ko darīsim, kad izaugsim lieli, bet tas nebija tik svarīgi,- bija sarunas, vīns, kopēja dziedāšana  vakaros un Andris, kurš nemitīgi mums  atgādināja, cik viņam ir skaisti un talantīgi draugi.


Sirsnība, gaišums  un bērniškīgs prieks, viesmīlība, aicinot mūs uz savām un vecāku  lauku mājām vasarā, pastaigām uz Vērmaņdārzu, kamēr bija   tā darbinieks.

Andrim patika manas fotogrāfijas , katrā tikšanās reizē centās  mani pierunāt kādai izstādei, bet es smējos un teicu, ka vēl nav labākie darbi nofotografēti.

Tagad domāju, ja kādreiz arī būtu izstāde, tad domās to noteikti  veltītu viņam. Gaišu lidojumu  Andrim!
       
Es skumjas metu debess zilumā,
Lai viņas aiznes vēja vieglā roka...
09/10.2024  RIP Andris Miezītis"

Baiba Bērziņa:

",,Operas laiku,, draugs, Tu Andrīt biji. Daļiņa no atmiņām , par jaunību, darbu, dejām, domām,  Vecrīgu, ,,Makšeinu,, ,Deco ,, Matīsa ielas dullās dejas, un vēl un vēl.
Un milzum daudz meža zemeņu vasarā pie Taviem vecākiem."



Inese Kalnupe:

"Ļoti skumstu par gaišo, sirsnīgo Andrīti un atceros viņa bezgaljaukos domrakstus perfektā rokrakstā.Raksti man no TURIENES."


Sarmīte Strautiņa:

Ar Dievu, Andrīt. Tu tik ļoti gribēji dzīvot, bet tajā pat laikā ne mazāk gribēji arī mirt. Man Tevi bija jātur pie rociņas un jākušina, ne tagad, ne tagad. Un tā arī bija, vēl notika gaišas un jaukas tikšanās. Tu nāci kā tāds eņģelis, tikai ar aizlauztiem spārniem. Būs labi, Andrīt, būs labi. Gan jau sasveicināsimies ātrāk, nekā vārdi un domas burbuļo. Paldies, ka biji.


Katrīna Eglīte:

"Mūsu mīļais, Andrīšzēn!

Un tā tu šodien devies uz saulaino dzimteni, dvēseles mājām…

Mēs vienmēr kad tikāmies jokojām, daudz jokojām, pat darījām to bez apstājas.

Humors humora galā.

Vel pirms nepilna mēneša man bija tas gods.

Daudzi varbūt tevi uzskatīja par savādu, bet tas bija tas, kas mani ar tevi vienoja.



Vienkāršība, domu lidojums, tu zināji ļoti daudz, no tevis varēja daudz mācīties un tu būtu bijis labs skolotājs. Un tu arī esi tāds no kura var mācīties, dzīves uztvere, optimisms!
Mums pat viedokļi sakrita daudzos jautājumos, lai gan nešaubos, ka tu varbūt mācēji to labi piespēlēt ar katru no mums.

Tu pat nenēsāji tās daļiņas, lai uz tevi varētu dusmoties. Tu biji tāds, kas nes sevī piedošanu!

Jā, Andrīšzēn, ar Tevi bija viegli.

Lai, Tev, tagad viegi!

Tu biji retums un vienmēr tāds paliksi manā sirdī. Paldies, ka biji mums!
Esi tagad gaismiņa!"

Žurnālista Andreja Šavreja interviju ar Andri Miezīti LSM.lv lasiet šeit


Par Andri Miezīti:

"Pastāstīšu par tiem, tā saucamajiem, klases salidojumiem. Jo pašlaik mana ģimnāzijas klase sarosās uz tikšanos.

Es aizgāju uz klases salidojumu ,kad mēs 30 gadnieki satikāmies .Cik nu mēs tur bijām ,visi bija krutie. Es vienīgais bomzis ,protams mākslinieciskais. Man nebija par sevi ko stāstīt pat daudz.

Varēju tikai noskatīties uz skaistajiem un veiksmīgajiem klasesbiedriem. Un tad vajadzēja paiet teju 20 gadiem. Un tagad esmu tādā superpārliecībā ,protams pat nepamatotā, ka drusku pat kauns par savu tik ārprātīgi interesanto dzīvi ,ka atkal negribēsies ļoti stāstīt tikai no cita rakursa. 

Bet esmu ļoti sailgojies redzēt savas skaistules un savus gudrīšus. Šausmīgi bija ,ka netiku pagājušā gadā uz pamatskolas salidojumu, jo bija jābūt darbā obligāti. 

A tur bija mana pirmā mīlestība, varbūt nebija atnākusi, bet nu tomēr, pirmais īstais draugs ,ak! Klases biedri ,kuri arī bija vidusskolas biedri tālāk. Ļoti slikti sajutos ,ka neierados. Bet nu labi, ģimnāzijas biedri man ir vissvarīgākie, jo tajā laikā es biju vislaimīgākais, dažreiz liekas, ka pārspīlēju,bet nē ,jo visās universitātēs pēc tam man viss agrāk vai vēlāk sagāja galīgi di.sā. Ļoti ceru ,ka mūsu visforšāko tikšanās izdosies!"

Foto: Andrejs Šavrejs un no Andra Miezīša privātā arhīva

FOTOGALERIJA NĀKAMAJĀ LAPĀ