Baiba Indriksone (22.02.1932 – 14.05.2024) teātrī ienāca 1952. gadā kā lirisku meiteņu tēlotāja un nostrādāja tajā visu mūžu, spēlējot mazākas un lielākas lomas 70 gadu garumā un lepojoties ar to, ka uz Nacionālā teātra skatuves kļuvusi par vissenāko aktrisi.

Atvadīšanās no mākslinieces notiks 20. maijā Latvijas Nacionālā teātra Baltajā zālē no 12:00 līdz 13:00.

ATVADU FOTOGALERIJĀ BAIBAS INDRIKSONES DZĪVES MIRKĻI NO JAUNĪBAS LĪDZ VECUMDIENĀM

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs:

"“Velna kalpu” Lēne, Hercogiene no “Melnā vēža spīlēm”, Olita no “Limuzīna Jāņu nakts krāsā” un daudzas citas skaistas teātra un kino lomas, kuras ir kļuvušas par Latvijas aktiermākslas klasiku. Visdziļākā līdzjūtība Baibas Indriksones tuviniekiem, kolēģiem un talanta cienītājiem."

Aktrise Nacionālajā teātrī ienāca 1952. gadā kā lirisku meiteņu tēlotāja un nostrādāja tajā visu mūžu, spēlējot mazākas un lielākas lomas 70 gadu garumā un lepojoties ar to, ka uz Nacionālā teātra skatuves kļuvusi par senāko aktrisi.

Dzimusi 1932. gada 22. februārī Rīgā. Mācījusies Zālīša 1. pamatskolā, vēlāk Rīgas 3. vidusskolā. Kopš Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes beigšanas 1952. gadā visu mūžu nostrādājusi Nacionālajā teātrī. Radošā biogrāfija sākusies ar Ābelītes lomu filmā "Rainis" (1949).

Bijusi precējusies ar kinorežisoru Aleksandru Leimani. Dēls Aivars Leimanis ir Latvijas Nacionālās operas un baleta premjers un baleta trupas vadītājs, savukārt mazmeita Elza Leimane ir Latvijas Nacionālās operas un baleta prīma.

2007. gadā apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 2011. gadā saņem A. Amtmaņa-Briedīša prēmiju par ieguldīto darbu skatuves mākslā, vēsta interneta vietne "Latvijas Nacionālā teātra 100 gadi".

Nozīmīgākās lomas aktrisei bijušas Aņa "Ķiršu dārzā", Dina "Jāzepā un viņa brāļos", Zelmiņa "Indrānos". Asākas rakstura šķautnes un sievišķīgs izaicinājums parādījies tādās lomās kā Felicita "Balto torņu ēnā", Marikita "Sieviete – debess un elle".

Iedzimtā vitalitāte un humora izjūta ļāvusi pusmūžā brīvi pāriet uz raksturlomām – piemēram, Pamela "Augstākais bauslis", Betīna "Skrandaiņi un augstmaņi". Spilgta bijusi viņas debija JRT – Minnijas lomā A. Levina "Rozmarijas bērns" iestudējumā 1997. gadā. Lielāko popularitāti iemantojusi ar kinolomām – Lēni "Vella kalpos" un "Vella kalpos Vella dzirnavās" un, protams, Olitu Sprēsliņu "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", teikts teātra mājaslapā.

Kādā intervijā Latvijas Televīzijai aktrise teikusi: "Es nenospēlēju daudzas tās lomas, kam it kā tiku gatavota, nu, tāda liriskā varone, man tā vietā bija aņečkas, katjeņkas, dašeņkas, lielo klasiku diez ko nenospēlēju, bet katram savs liktenis, un sūroties par...  saka jau, ka Dievs dod cilvēkam 70 gadus, tad redzat, cik dāsns viņš bijis pret mani."

Kad aktrise ienāca Nacionālajā teātrī, grimētavā sēdēja kopā ar tādām skatuves leģendām kā Mirdza Šmithena un Anta Klints.

"Klintīte, kas man arī pedagogs bija, ar kuru visu mūžu braucām kopā uz mājām, jo viņa dzīvoja Ģertrūdes ielā, bet es Lāčplēša ielā, un es biju oficiāli sunīša Miķelīša ģērbēja – Baibiņ, apģērbiet Miķelīti," viņa atcerējās.

"Katra loma, katrs partneris ir atstājis atmiņas, daži saka – tu jau kā teātra enciklopēdija, bet es jau esmu tos daudzos gadus redzējusi, kā ienāk bērni teātrī pavisam jauniņi un pēc tam sāk sirmot," teikusi Indriksone.

Tieši pateicoties viņas lomām – "Vella kalpu" daiļā krogus meiča, Olita leģendārajā Jāņa Streiča filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" – latviešu kino ieguvis neaizmirstamas un tautā bieži citētas varones.

FOTOGALERIJA NĀKAMAJĀ LAPĀ