Šķiet, Latvijas asinskārākā, nekrietnākā, mantkārīgākā ģimene! Latvijas grāmatnīcās 2023. gada 4. decembrī nonākušas Lato Lapsas jaunās grāmatas „Hiēnu banda” pirmā daļa:

„Īstais šīs grāmatas stāsts ir par alkatību, kas cilvēkus var pārņemt tik pamatīgi, ka viņiem zūd jebkāda mēra sajūta, vienus agri vai vēlu iedzenot nāvē, bet citiem liekot saķerties brutālā, gandrīz vai asiņainā cīņā par mantu,” – tā savas jaunās grāmatas „Hiēnu banda” pirmajā daļā, kas dodas celā uz grāmatnīcām, raksta tās autors Lato Lapsa.

FOTOGALERIJA TIKAI PIEAUGUŠAJIEM - MĀRTIŅA BUNKUS SLEPKAVĪBA

Vienlaikus klajā nāk arī „Hiēnu banda” e-grāmatas formā, kas iegādājama „Jāņa Rozes” grāmatnīcu internetveikalā - IEGĀDĀTIES GRĀMATU PAR DEMOKRĀTISKU CENU VAR ŠEIT

Grāmata, kuras pirmā tirāža ir 4000 eksemplāru un kuras cenai grāmatnīcās vajadzētu būt mazākai par 10 eiro, uz bagātīga dokumentu klāsta pamata apraksta tos šokējošos notikumus, kuri sākās uzreiz pēc „gadsimta slepkavības” – maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus nogalināšanas pirms piecarpus gadiem. „Santabarbara” un meksikāņu seriāli ir tīrais nieks, salīdzinot ar šo izrēķināšanās draudu, uzbrukumu, kaislību, mahināciju un citu nekrietnību straumi.

Domājams, ieskatam pilnīgi pietiek ar grāmatas „Hiēnu banda” nodaļu uzskaitījumu:

I Salkanie tekstiņi par ģimenes vienotību.

II “Sēdēšu cietumā, es viņu varētu sadalīt ar nazīti, es viņu varētu, es sadalīt...”

III Kariņš par vecmāmiņu.

IV “Žurku skrējiens” uz slepenajiem seifiem.

V Pie zagļiem un krāpniekiem pirmoreiz tiek pieskaitīts Kristaps Bunkus.

VI “Sakarā ar saviem centieniem veicināt patiesības atklāšanu esmu saskārusies ar fizisku vardarbību no Kaspara Bunkus un Ojāra Bunkus puses.”

VII Aizdomas par naudas atmazgāšanu un dokumentu pazušanu.

VIII Kad maskas krīt.

IX Blēņu un pasaku valstībā.

X “Nozarē visiem ir zināms slavenais tā saucamais “zelta trijstūris” – Jurašs, Čerņeckis un Bunkus.”

XI Paniskās bailes no pārbaudēm un izmeklēšanām.

XII Kad seifi iztīrīti, rodas interese par izmeklēšanas gaitu un tās virzieniem.

XIII Hiēnu bandas uzstājīgais viedoklis par izmeklēšanas pareizajiem un nepareizajiem virzieniem.

XIV Kad alkatība liek aizmirst jebkuru piesardzību.

„Hiēnu bandas” autors Lato Lapsa grāmatas priekšvārdā raksta:

„Gados pēc Mārtiņa Bunkus demonstratīvās – maksimāli skaļi, publiskā vietā, pavisam netālu no Valsts policijas centrālās mītnes – un, visticamāk, ar asiņainu mājienu noteiktiem adresātiem veltītās noslepkavošanas atlikušie Bunkus ģimenes locekļi ir līduši vai no ādas ārā, lai līdz ar nelaiķi nomazgātu arī sevi. Vēl un vēlreiz viņi stāstījuši, cik sirsnīgi, lieliski, nesavtīgi un caurcaurēm labestīgi visi ir bijuši. Un – attiecīgi – kādu fantastisku ģimeni sagrāvuši nelietīgie slepkavas.

Pret tiem, kuri mēģinājuši norādīt, kāds savās izpausmēs, iespējams, patiesībā bijis maksātnespējas administrators Mārtiņš Bunkus un cik, ja ne pelnīta, tad vismaz likumsakarīga bijusi “apdullušā velosipēdista” noslepkavošana, viņi vērsušies, izmantojot visas savas iespējas, acīmredzot ieskaitot arī nogalinātā neformālos kontaktus, par kuriem plašāk liecinās šajā grāmatā pirmoreiz publicētie dokumenti.

“Pirms divām nedēļām tiek nošauta valsts amatpersona, kas ir visiem zināms bandīts,” – tā par nogalināto “sabiedriskajā” Latvijas Televīzijā paziņoja toreizējais premjera amata kandidāts Aldis Gobzems. Par šo un citiem izteikumiem viņš samaksāja ar atvadīšanos no advokāta statusa un zaudētu goda un cieņas aizskāruma tiesas prāvu.

Šajā grāmatā pirmoreiz atklātībai nodotie dokumenti apliecina, ka šim cilvēkam, kurš tolaik vēl nebija pārvērties par dzīves un paša vājību sadauzītu un salauztu pajoliņu, faktiski bija taisnība, – vismaz tāda ir mana pārliecība.

Ne tikai “personu grupa, kas apvienojušās noziedzīgai darbībai”, bet arī “tādu cilvēku grupa, kuru uzskati un rīcība ir negodīga, nemorāla, kaitīga sabiedrībai”, – šādu skaidrojumu Latviešu literārās valodas vārdnīca dod vārdam “banda”. Savukārt “bandīts” vārdnīcas skaidrojumā ir gan “brutāls, nežēlīgs cilvēks”, gan, protams, arī “bandas dalībnieks”.

Ja paraugās no šāda skatpunkta un iepazīstas ar šajā grāmatā publicētajiem dokumentiem un faktiem, manuprāt, nevar būt šaubu – noslepkavotais maksātnespējas administrators Mārtiņš Bunkus bija bandīts, savukārt Bunkus ģimene patiešām bija banda. Tādu cilvēku grupa, kuru uzskati un rīcība ir negodīga, nemorāla, kaitīga sabiedrībai.

Atkārtošu vēlreiz – tādu cilvēku grupa, kuru uzskati un rīcība ir negodīga, nemorāla, kaitīga sabiedrībai. Tieši tā un ne citādi – tāds ir mans viedoklis. Izlasot šo grāmatu, jūs paši pārliecināsieties, cik tas ir vai nav pamatots. Un nekas no tā nebūs jāpieņem vienkārši “uz ticību” – tieši šī iemesla dēļ aptuveni puse no grāmatas ir bezkaislīgu izmeklēšanas un citu dokumentu kopijas.

Protams, nebūtu vērts sarakstīt veselu grāmatu tādēļ vien, lai aprakstītu vienu konkrētu bandu, tās metodes un vērtības, – lai cik skaļi arī būtu noslepkavots viens no bandas locekļiem.

Patiesībā īstais šīs grāmatas stāsts ir par alkatību, kas cilvēkus var pārņemt tik pamatīgi, ka viņiem zūd jebkāda mēra sajūta, vienus agri vai vēlu iedzenot nāvē, bet citiem liekot saķerties brutālā, gandrīz vai asiņainā cīņā par mantu.

Mans uz ļoti konkrētiem un neapstrīdamiem faktiem balstītais viedoklis ir tāds, ka Mārtiņu Bunku nogalināja tieši alkatība. Turklāt stāsts nav tikai par viena īpaši nekaunīga – tā noslepkavoto raksturo, piemēram, viņa nogalināšanas krimināllietas liecinieki – maksātnespējas administratora “profesionālo”, “arodalkatību”.

Es nepārspīlēšu, teikdams, ka bija desmiti, simti, varbūt pat tūkstoši cilvēku, kuri, uzzinājuši par Mārtiņa Bunkus demonstratīvo “paraugslepkavību”, ne tikai neizjuta ne kripatiņas skumju un nožēlas, bet pat bija gandarīti par to, ka Dieva dzirnas šoreiz malušas samērā strauji. Tie bija cilvēki, kuri pat tad, ja nealka pēc nekaunīgā, nekādas metodes nesmādējošā maksātnespējas administratora nāves, vismaz noteikti nevēlēja viņam neko labu, jo bija pietiekami smagi cietuši no viņa rīcības – un ne obligāti tāpēc, ka būtu ciniski, ļaunprātīgi likumpārkāpēji. Maksātnespējas administratori ir īpašas profesijas pārstāvji, bet Mārtiņš Bunkus izcēlās pat viņu vidū.

Taču viena lieta ir vēlēt kādam cilvēkam visu to sliktāko vai vismaz neko labu, bet pavisam cita – izšķirties par to, ka pašam jāpiepalīdz nogādāt šo cilvēku viņsaulē, ja reiz dieviņš neliekas ne zinis. Mārtiņa Bunkus gadījumā kāds vai kādi par to izlēma – kaut kas maksātnespējas administratora rīcībā viņiem izrādījās tik neciešams vai nepieņemams, ka notika izšķiršanās par šādu pat noziedzīgajā pasaulē ekstrēmu “risinājumu”.

Kā notika Mārtiņa Bunkus slepkavības iemeslu noskaidrošana un pašas slepkavības izmeklēšana un kādu iemeslu dēļ, noraugoties šajā procesā, brīžam kļūst grūti policistus un prokurorus atšķirt no noziedzniekiem, par to jūs sīki un smalki uzzināsiet grāmatas “Hiēnu banda” otrajā daļā „Hiēnu biznesa projekts”. Dokumentu būs vēl vairāk, un, lai cik grūti būtu tam noticēt, tie būs vēl šokējošāki.

Savukārt šī grāmata – “Hiēnu bandas” pirmā daļa, kas šobrīd ir jūsu rokās, – iepazīstinās ar ģimeni, kuru alkatības sātans ir un bija pārņēmis tik pamatīgi, ka par mantu un naudu tā sāka kauties, turklāt ne tikai pārnestā nozīmē vien, jau gandrīz vai brīdī, kad nogalinātā līķis, tēlaini izsakoties, vēl nebija pilnīgi atdzisis.

Varbūt šis salīdzinājums būs aizvainojošs hiēnām, bet, domājot par to, ko man personiski visvairāk atgādina alkatīgo bandas dalībnieku izdarības, vispirms nāk prātā tieši šie ne pārāk simpātiskie, pat ja dažādu stereotipu nomelnotie dzīvnieki.

Zoologs Alfrēds Brēms savā slavenajā, kaut arī neglābjami novecojušajā “Dzīvnieku valstī” raksta: “Hiēnas ir maitu ērgļi starp zīdītājiem, un viņu rijība ir patiešām apbrīnojama. Pie ēsmas tās aizmirst katru apdomu un zaudē pat savu vienaldzību, kuru tās parasti izrāda. Bieži redz, ka hiēnas pie maitas iesāk niknas cīņas; tad sākas ķērkšana, spiegšana un smiekli, tā kā māņticīgais patiešām var sākt ticēt, ka visi elles velni pasprukuši vaļā.”

Šajā grāmatā publicētie dokumenti uzskatāmi parāda, kā Mārtiņa Bunkus noslepkavošana ļāvusi pasprukt vaļā vismaz krietnai daļai elles velnu. Man negribētos ticēt gana ticamajai versijai, ka patiesais slepkavības iemesls tieši vai netieši varētu būt naidīgās attiecības ģimenē un tās locekļu, iespējams, pusnoziedzīgais bizness vai kas tamlīdzīgs. Taču ir un paliek fakts – kā rāda šajā grāmatā publicētie dokumenti, faktiski viss godātā vācu zoologa apraksts ja ne tieši, tad vismaz metaforiski ir attiecināms arī uz nogalinātā maksātnespējas administratora ģimeni.

Par to tad arī ir šī grāmata. Kā alkatība padara ģimeni par “hiēnu bandu” un var iedzīt cilvēku nāvē.”

FOTOGALERIJA NĀKAMAJĀ LAPĀ