2023. gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā, mūžibā devusies Harija Liepiņa kundze, Dailes teātra aktrise un rakstniece Mudīte Šneidere - sociālajos tīklos vēsta pazīstamā tulkotāja, slavenību pētniece un eksperte Silvija Brice.


Mudīte Šneidere (29. IV 1934 - 11. XI 2023). ATVADU FOTOGALERIJA



"Viņi tagad ir kopā..." - saka kādreizējā Dailes teātra aktrise Lelde Vikmane, komentējot fotogrāfiju, kurā redzami izcilie aktieri un dzīvesbiedri - Harijs Liepiņš un Mudīte Šneidere.


Atvadu vārdus velta arī citas slavenības un inteliģence.

Lia Guļevska:

"Kā tas var būt?????? Vēl nesen tikāmies, Mudīte uzticēja savas sirds stāstu manai jaunajai grāmatai "Sirdspuksti", pēc svētkiem grasījos dot ziņu par atvēršanu... Un nu.... NETICAMI. Kā sāp sirds... Viņa bija ļoti stipra sieviete. Kā pati teica: "Es neuzvarēju, bet arī nezaudēju". Mudīt, nu Tu dodies pie saviem mīļajiem..."

Liene Kaimiņa:



"Cik skumji! Mudīte Šneidere bija arī mākslas vingrotāja, ne tikai izcila aktrise. Viņas māsa Aija Šneidere bija 1. Latvijas čempione."


Inga Jēruma:



"Visi trīs. Kā kādreiz Ventas krastos. Man prieks, ka paguvu uztaisīt to grāmatu. Lai nu viņiem Lielajā Ansamblī skaistas lomas un bagātīgi lomi!"


Mārīte Rulle:


"Tik skaistā dienā aizgāja pie saviem mīļajiem..."




Pirms 2 gadiem rakstniece Mudīte Šneidere saņēma traģisku ziņu – viņas dēls Āris Liepiņš, kas pēdējos 17 gadus dzīvoja un strādāja Skotijā, ir miris. Tāpat kā savulaik viņas vīrs – leģendārais aktieris Harijs Liepiņš – arī dēls mūžībā devās pēkšņi. Todien viņš bija savā darbavietā Skotijā, lielveikalu ķēdes Tesco noliktavā, kur Ārim apstājās sirds.



Ārim Liepiņam bija vien 59 gadi - BILŽU GALERIJAS BEIGĀS



Uzziņai:



Mudīte Šneidere (dzimusi 1934. gada 29. aprīlī) ir latviešu aktrise un rakstniece.

1955. gadā absolvējusi Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti un kļuvusi par Dailes teātra aktrisi. Teātrī nostrādājusi līdz 1995. gadam un pievērsusies rakstniecībai. Sarakstījusi grāmatas par sevi, Ēvaldu Valteru, Eduardu Smiļģi, Antru Liedskalniņu.

Attēlojusi lomu filmā "Salna pavasarī" (1955), kā arī piedalījusies epizodiskās lomās vairākās citās filmās, tai skaitā filmā "Kārkli pelēkie zied" (1961), "Šīs bīstamās balkona durvis" (1976).



"...kāpēc es... vispār

Mudītes Šneideres dienasgrāmata sākas ar 1998. gada 12. augustu — uzreiz pēc viņas vīra Harija Liepiņa (1927–1998) nāves — un rakstīta veselu gadu (“Gadu, kurā nebija nevienas tumšas, nelaimīgas dienas”). Izlasot RL izvēlētos fragmentus, lasītājam tomēr nebūs lemts uzzināt, kāda šī dienasgrāmata īstenībā ir. Kaut vai tāpēc vien, ka izvēle drīzāk atspoguļo to, kurš izvēlas. Taču, visdrīzāk, tāpat būs arī ar apgāda Priedaines izdoto grāmatu, kas iznāks rudenī, ietvers daudz vairāk ierakstu un droši vien centīsies saglabāt autentisku formu.

Rakstīts ir publicēšanai, un to grūti nepamanīt. Un tomēr sev. Visvienkāršāk būtu pateikt: dienasgrāmata — mierinājums, psihoterapija ar pašiedvesmas formulām (esmu dzīva; es tevi mīlu; tu tagad ilgi nenāksi mājās; es jūs visus mīlu; kā mēs mīlējām; Dievs, svētī Latviju), kas palīdz pārdzīvot zaudējumu (un viens aiz otra seko jauni zaudējumi, aizejot savas paaudzes kolēģiem), dienasgrāmata — atvadīšanās. Tomēr precīzāk atbilstu pašas rakstītājas formulējums: “Es vēl un vēl mēģinu atrast kādu vienu, zīmīgu ainu, notikumu vai secību, kas izgaismotu apkārtni un pagātni un to, kāpēc es... vispār. Nav. Vai nu visa dzīve kā liecība vai — veltas pūles.” 

Tiem, kam Mudīte Šneidere uzticējusi savas atraitnības dienasgrāmatas rokrakstu, atmiņas par pagājušajiem gadiem, spriedumus par teātra cilvēkiem, simpātiju un antipātiju apliecinājumus, apbrīnojami atbilstošos vārdos aprakstītos dabas vērojumus, vissvarīgākais varētu būt tieši tas — kā viņa redz savu dzīvi un kā grib to redzēt, kā mēģina to izgaismot. Fragmentos to, protams, var sajust tikai fragmentāri. “Smiļģa teātrī skaistums bija obligāta norma,” to, iespējams, lasot vajadzētu atcerēties.

“Nekad nerunā labu par sevi un sliktu par citiem — tas ir tad, ja gribi būt angļu džentlmenis. Es esmu runājusi sliktu par citiem. Bet, no otras puses, es nekad neesmu “uzslavējusi” pati sevi. Cilvēkam, kurš raksta, gandrīz neiespējami palikt džentlmeņa robežās, jo nepārtrauktas uzslavas visriņķī un visapkārt ir nonsenss. Visa rakstniecība un žurnālistika uzplaukst tur, kur ir grēks, sensācija, nelaime. Haris savā dvēselē bija tīrs un cildens. Viņš bija tik apdāvināts, ka tur nebija vietas ļaunumam un visām pārējām “zemākajām jūtām”. Es līdzcilvēkus šķiroju arī tā — kuri dara ļaunu citiem un kuri dara ļaunu paši sev. Un Harim tomēr nebija slikto īpašību — tās visas viņš sadedzināja savas dzīves ugunskurā, līdzi svilinādams mani un dēlu, likdams ciest arī Teātrim un kolēģiem.

Es gribēju — man vajadzēja — rakstīt par teātri, par Mīlestību un... un vīnu,” dienasgrāmatā atzīstas Mudīte Šneidere.

Inese Zandere".

FOTOGALERIJA NĀKAMAJĀ LAPĀ