Šonedēļ Latviju satrieca traģiska vēsts, ka Alpos bojā gājuši divi latvieši - kalnos kāpēji Jānis Dreimanis un Vita Skuja. Pieredzējuši alpīnisti, kopā startēja rogaininga un orientēšanās sacensībās. Šovasar viņu plānos bija kāpiens Alpu augstākajā virsotnē Monblānā (Mont Blanc aka Monte Bianco, aka Mont Maudit). Diemžēl 4808 metrus augstais kalns Jānim un Vitai izrādījās liktenīgs uz mūžu.

Latvijā to uzzinājām tikai nedēļu vēlāk pēc notikušās traģēdijas. Proti, oficiālais vēstījums: 2022. gada 20.jūlijā augstākajā Alpu kalnu virsotnē Monblānā bojā gāja rogaininga sportisti un kalnos kāpēji Vita Skuja un Jānis Dreimanis. Draugi un paziņas abus raksturoja kā fiziski un mentāli stiprus cilvēki.

Par notikušo raksta arī pasaules mediji. Monblāns jau izsenis nosaukts par nāves kalnu. Kalna Mont Maudit nosaukums tulkojumā no franču valodas nozīmē Nolādētais kalns. Šī virsotnes apkaime īpaši traģiska bija 2012. gada 12. jūlijā, kad lavīnā bojā gāja deviņi sportisti, bet vēl deviņi tika ievainoti.


FOTOGALERIJĀ VITA UN JĀNIS. PUBLICĒTAS BILDES ARĪ NO DREIMAŅA KUNGA SOCIĀLO TĪKLU KONTA

Līdz 2022. gada 30. jūlijam Monblānā bojā gājušo alpīnistu dzīvības tuvojas "rekordskaitlim". Bojā gājuši jau teju 1500 cilvēki.

"Ir divreiz sev jāiekniebj, lai tam noticētu. Latvijas rogaininga kopienai viņu pietrūks," portālam Apollo.lv saka Valters Kaminskis - sporta entuziasts, kādreizējais pasaules čempions rogainingā. "Kalni sauc un reizēm arī paņem. Latvijas rogaininga kopienai pietrūks Vitas smaida," pēc traģēdijas Valters ierakstīja sociālajos tīklos. Viņš saka, ka Vita piedalījās visās nopietnajās rogaininga sacensībās. Lieliska, brīnišķīga meitene, kopienas aktīviste...

Vita un Jānis aizgāja bojā atpakaļceļā, pēc tam, kad jau bija sasnieguši Monblāna 4808 metru augsto virsotni.

"Nelaimes visbiežāk notiek pēc tam, kad virsotne jau sasniegta, cilvēki ir sasnieguši mērķi un, kāpjot lejā, kļūst neuzmanīgi," stāsta Valters Kaminkis. Pirms dažiem gadiem 2018. gadā viņš uzkāpa Monblānā un kalnu raksturo kā "interesantu un viltīgu".

Vita un Jānis bija spēcīgi, trenēti cilvēki, kas zināja, ko dara.

"Iedomājieties, 24 stundas pa mežiem, purviem, kalniem," abus raksturo Rogaininga biedrībā, skaidrojot, ka rogaininga atšķirība no cita veida orientēšanās sporta ir būtiska.

Rogainings ir komandu orientēšanās sports apvidū īpaši garā distancē. Klasiskie čempionāti norisinās apvidū, kurā atklātas teritorijas mijas ar kalnainiem mežiem. To kontrollaiks parasti ir 24 stundas.

Monblāns ir viena no augstākajām kalnu virsotnēm Eiropā. 4,8 km augstumā gaiss ir retināts, daudz kas atkarīgs ne tikai no cilvēka sagatavotības, bet arī no tā cilvēks jūtas, kā reaģē organisms, saka Latvijas Alpīnistu un ceļotāju asociācijas prezidents Arnis Opmanis.

Kalni nešķiro. Uz jebkura kalna var aiziet bojā, var paslīdēt, daudz kas atkarīgs no laika apstākļiem, kas kalnos ir mainīgi, sniega stāvokļa, maršruta izvēles.

Sociālajos tīklos cilvēki atceras Vitu un Jāni. "Ļoti negribas ticēt šai ziņai - ka Tu, Jāni, esi devies savā pēdējā kāpienā. Es tevi vienmēr atcerēšos šādi - ar lielu smaidu baudot kalnu dzīvi Kaukāzā... te vecā Kamaza kravas kastē braucot pa Kaukāza kalnu ceļiem, te izdegušā Prijut-11 drupās ierīkotajā nometnē baudot sauli pēc kāpiena Elbrusā..."

"Viegli, brīvi, lidojoši Vita Skuja... - tieši šādi Tu "gāzi" pa dzīvi un ar savu neizmērojamo dzīvesprieku un smaidu pozitīvi uzlādēji!"

"Tik skumji un neticami, ka tā bija jānotiek." "Vita... Tagad Tu esi devusies sava mūža pēdējā piedzīvojumā, meklēsi debesu kontrolpunktus. Bet, Vitiņ, vismaz 50 gadus par ātru."

Portāls Jauns.lv sazinājies ar abu sportistu draugu Kasparu, kurš kopā ar Jāni un Vitu baudīja Alpu burvību, taču uz pašu Monblāna virsotni todien nedevās. Pēc Kaspara stāstītā, Jānis Dreimanis un Vita Skuja uz Monblāna virsotni izgāja 20. jūlijā pukksten 2.00 naktī no Reugedes Cosmiques kalnu mājiņas. Virsotni viņi sasniedza pēc 7,5 stundām pulksten 9.30. Kaspars sazvanījās ar Jāni 11.06 un noskaidroja, ka Jānis ar Vitu tagad ieturot nelielas pusdienas pirms Mont Maudit šķērsošanas.

Tomēr nokrituši no klints.

„Pulksten 12,34 man piezvanīja Jānis un teica, ka ir slikti un ir nepieciešama palīdzība. Es viņam uzreiz jautāju, vai vajag izsaukt glābējus. Viņš teica, ka vajag. Viņi abi ar Vitu ir „norāvušies” un Vita guļ bezsamaņā - bijis brīvais kritiens un slīdēšana pa ledu. Par sevi Jānis teica, ka viņam laikam ir lauztas ribas. Pēc Jāņa teiktā sapratu, ka viņš vēl tikai dodas pie Vitas, jo pats gluži blakām viņai nebija,” notikušo atstāsta Kaspars, turpinot: „Komunikācija ar glābējiem notika ar manu starpniecību, jo es biju viņus izsaucis un Jānim bija grūti runāt. Glābēji gribēja zināt viņu koordinātas un Vitas stāvokli. To visu Jānis atsūtīja, un es uzreiz pārsūtīju tālāk. Pēc dažām minūtēm no Šamonī ielejas varēja redzēt helikopteru lidojam virzienā uz Mont Maudit.”

Pulksten 16.45 viens no glābējiem zvanīja Kasparam un teica, ka diemžēl Jānis ir miris. Pēc glābēju stāstītā, kad viņi lidojuši ar helikopteru tuvāk negadījuma vietai, tad Jānis vēl pamājis ar roku, signalizējot, ka viņi ir šeit. Bet pēc 15 minūtēm Jānis vairs neizrādīja dzīvības pazīmes. Vitu glābēji aizveda uz Francijas pilsētas Ansī slimnīcu, kur turpināja cīnīties par viņas dzīvību. Bet diemžēl naktī no 20. uz 21. jūliju Vita Skuja nomira.

Izsakām visdziļāko līdzjūtību Vitas un Jāņa tuviniekiem, draugiem un visai sporta saimei.

FOTOGALERIJA NĀKAMAJĀ LAPĀ