63 gadu vecumā mūžībā devies sporta žurnālists, hokeja apskatnieks Mariss Andersons, kurš ilgus gadus darbojies televīzijā kā hokeja spēļu komentētājs.

Andersons komentējis vairāk nekā 20 pasaules hokeja čempionātus un septiņas olimpiskās spēles.

“Mariss komentējis daudz neaizmirstamu spēļu, Latvijas hokeja izlasei un daudziem līdzjūtējiem viņš visu mūžu paliks atmiņā kā Latvijas hokeja izlases spēļu balss,” vēsta Latvijas Hokeja federācija.


Kā viena no spilgtākajām spēlēm Andersona komentētaja karjerā bija Latvijas hokeja izlases dramatiskā uzvara pār Baltkrieviju 2005. gadā olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Rīgas Sporta pilī.


ATVADU FOTOGALERIJA MARISA ANDERSONA PIEMIŅAI.



Izsakām visdziļāko līdzjūtību Marisa Andersona tuviniekiem un draugiem.


Mariss Andersons dzimis 1957. gada 21. aprīlī. Pēc Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultātes absolvēšanas 1981. gadā strādāja laikrakstā "Padomju Jaunatne" (vēlāk - "Latvijas Jaunatne"). Tāpat Andersons strādāja laikrakstā "Cīņa" (vēlāk – "Neatkarīgā Cīņa") un bija autors citos laikrakstos.

Andersons ar rakstiem par hokeju ir piedalījies vairāku grāmatu tapšanā. To vidū ir Latvijas 100. dzimšanas dienai veltītā grāmata "Latvijas sporta lepnums 100", hokejista Kārļa Skrastiņa piemiņas grāmata "37 stāsti par Kārli", vairāku gadu pirmssezonas uzziņu izdevums "Hokejs" 20. gadsimta 80. gados un citas.

Viņš izveidoja un strādāja par galveno redaktoru žurnālā "Sporta Pasaule", kā arī izveidoja televīzijas kanālu "Olimpija".

Andersons ir dokumentālās filmas "Stāsts par zvaigzni. Jānis Lūsis. Trāpīt šķēpā" scenārija autors.

Andersons no "Latvijas ceļa" saraksta kandidēja trīs Saeimas vēlēšanās, ar pagaidu mandātu strādājot Latvijas Republikas parlamenta piektajā un septītajā sasaukumā. Andersons strādāja arī par Rīgas domes deputātu.

1997. gadā viņš tika ievēlēts par Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) locekli , kur Andersona atbildība bija mazās komerctelevīzijas.

Mariss Andersons komentējis ne tikai hokeja spēles, viņš bija Latvijas Televīzijas komentētājs gan ziemas, gan vasaras olimpiskajās spēlēs. Tomēr viņa galvenā aizraušanās bija hokejs.

2000. gadā sarunā ar laikrakstu “Diena” Andersons stāstīja, ka ļoti intensīvi gatavojas katrai spēlei, izmantojot gan personiskos arhīvus, gan kontaktus ar spēlētājiem un citu valstu žurnālistiem.

“Ledus hallē ierodos ne vēlāk kā pusotru stundu pirms spēles sākuma, lai paspētu aprunāties ar kolēģiem, uzzinātu pēdējos jaunumus, ieklausītos prognozēs un argumentos, apjautātos komandu ārstiem par sportistu veselības stāvokli.” Tomēr visbūtiskākās viņam šķita labas attiecības ar hokejistiem.

“Es uzskatu, ka starp komentētāju un spēlētājiem jāvalda savstarpējai uzticībai. Ja pirms spēles kāds no mūsu puišiem man pasaka, ka jūtas ļoti slikti, jo viņu nesen pametusi meitene, tad skaidrs, ka, komentējot spēli, kurā viņš spēlē vājāk nekā parasti, es nekritizēšu viņu. Komentētāja darbs prasa cilvēcīgu attieksmi ne tikai pret skatītājiem, bet arī pret pašiem hokejistiem,” stāstīja Andersons.

Mariss uzskatīja, ka hokeju komentēt var tikai cilvēks, kurš par to no sirds interesējas. Turklāt viņš bija pārliecināts, ka labs komentētājs nevar specializēties vienlaikus vairāk kā divos sporta veidos.

Sarunā ar laikrakstu “Diena” viņš uzsvēra: “Es cienu savus skatītājus. Stāstot faniem par spēli un analizējot tās gaitu, es gribu skatītājiem palīdzēt vairāk izprast. Neuzskatu skatītājus par mazāk zinošiem, viņi vienkārši ir mazāk informēti par to, kas notiek hokeja pasaules virtuvē. ”

Avots

FOTOGALERIJA NĀKAMAJĀ LAPĀ