Rakstniece Maija Pohodņeva portālā Pietiek.com publicējusi īpaši emocionālu vēstuli finanšu ministram, Jānim Reiram:


"Ja man kādu mēnesi nav ienākumu, jo honorārus par grāmatām un rakstiem nemaksā regulāri, tad man, pēc Reira domām, ir jāārstējas no atkarībām vai jāiziet sociālā korekcija?



Reir, Jūs mani personīgi pazemojāt! Esmu viena izaudzinājusi divus lieliskus dēlus, kuri mani atbalsta, lai varētu rakstīt, jo Jūs nespējat nodrošināt savas valsts pilsoņiem cienīgu dzīvi! Vienam no maniem bērniem ir maģistra grāds programmēšanā. Jums ir vismaz kāds priekšstats par to, cik patiesībā maksā izaudzināt un izskolot bērnus, lai katrs no viņiem runātu vismaz trīs valodās? Lai viņi nebūtu sociāli atstumti?

Rakstnieces Maijas Pohodņevas dzīves mirkļi FOTOGALERIJĀ

Labi, runāšu naudas izteiksmē, to varbūt saprotat. Iedomājieties, ko nozīmē iegādāties bērniem datorus kopš 1997.gada, tad nepārtraukti atjaunot tehniku, lai varētu visu turēt līmenī? Jā, es esmu s...a rakstniece, kura neprot pelnīt, lai arī uzrakstītas 7 grāmatas, publikācijas neskaitīšu, jo medijos darbojos kopš 1996.gada, bet tas Jums nedod tiesības vainot mani tajā, ka man ir atkarības vai esmu sociāli devianta, ja vispār zināt, ko šis vārds nozīmē.

Jums, dārgais, bijušais centīgais komjaunieti un darba pirmrindniek, komjaunatnes 20.kongresa deputāt, par kuru rakstīja slavinošus rakstus komunistu laiku avīzēs, šķiet, ka pat nav izpratne par elementārām lietām. Kur nu vēl par godu, cieņu, sapratni… Empātiju vai ģimeniskas tradīcijas vispār nepieminēšu.

Pirms pāris dienām uzrakstīju pasaku speciāli Jums, izlasījāt? Droši vien ka nē, bet cilvēki izlasīja. Daudzi, jo dalījās ar šo pasaku ap 470 reižu. Un, starp citu, apsveru iespēju vērsties tiesā par cieņas un goda aizskaršanu. Domāju, ka neesmu tāda vienīgā. Vienkārši un latviski: Jūs pavisam kaunu esat zaudējis, ka muldat tā kā prātu pa*s?

Pasaka Reira kungam

Ja jau esmu rakstniece, ienāca prātā uzrakstīt pasaku Reira kungam. Cerams, ka pasakas līmeni viņš vēl spēj sagremot.

...Iedomāsimies pasauli bez mākslas, radošuma, kultūras... Tu atnāc mājās no darba un vēlies izlasīt savam bērnam krāsainu grāmatiņu ar mīlīgiem zvēriņiem, bet tās nav, tu vēl atceries, ka bērnībā tev bija, bet tagad... Tev vispār mājās nav grāmatu, jo nav, kas raksta, visi strādā derīgu darbu.

Tu ieslēdz televizoru, gribi paskatīties filmu vai kādu koncetru, bet to nav, jo arī tā bija māksla. OK, tad lai iet ziņas... Jā, tās iet - uz ekrāna redzi ministriju preses relīzi, piemēram, no Patiesības ministrijas, Mīlestības ministrijas un Miera ministrijas. Nav nekādu video materiālu, fotogrāfiju, interviju...

To visu rada cilvēki. Labi, tā nav māksla, bet par to maksā honorāru kā par darbu, kas ir iztaisīts no nekā. Kā par radošu darbu.

Tu nospļaujies, jo lasīt ziņas no teksta, kas izgaismojas melnbaltā ekrānā, riebjas. Tu pieej pie datora un vēlies uzspēlēt kādu spēli, bet tās vairs neeksistē, jo datorspēļu varoņus zīmēja mākslinieki, bet scenārijus raksta, precīzāk, rakstīja, agrāk... nu tie, kuri arī prot rakstīt nevajadzīgās grāmatas. Tu pat vairs neatceries, kā tos "viņus" sauc, tikai zini, ka tie ir tādi liekēži, kuri negrib maksāt nodokļus.

Tavs vārdu krājums ir nabadzīgs, viss, ko zini - pārtikas produktu nosaukumi, daži medikamenti, vispirms jau antidepresanti, un to, kā cilvēks vairojas. Pēdējais ir palicis gandrīz vai vienīgā izklaide. Un veicas tiem, kuriem ir, ar ko. Tāda ir tava pasaule bez kultūras, mākslas, mūzikas... Tev ir tikai darbs, ēšana, gulēšana un, ja paveicas, vairošanās.

Bet ko tu daudz savairosies, ja visi ir vienādās pelēkās, funkcionālās drēbēs un nevar saprast, kas ir kas. Tev ir paveicies, jo tev ir bērns, kas vēl slikti runā arī četru gadu vecumā, bet dažkārt smejas, kad izķēpā savas kaciņas pa sienu, jo viņam nav rotaļlietu. Tās arī zīmēja un izgudroja, nu, tie paši...

Tu vari skatīties uz savas vairošanās rezultātu - arī izklaide.  Cilvēkam jau daudz nevajag. Tu esi apmierināts ar dzīvi. Zini, ka jābūt, jo tev ir darbs, ēdiens, mājas un pienākums valsts priekšā, kas tevi baros, kad tu vairs neiesi uz darbu. Tu skatīsies sienā, jo cita nekā nebūs, un gaidīsi, kad tevi pabaros. Ar pārtikas produktiem, kuru nosaukumus tu vēl atceries. Tur klusēsi, jo runāt nebūs par ko...

Ar labu nakti, Reira kungs. Ar labu nakti, cienījamie pārējie! Saldu miedziņu...

P.S. Bērnībā vecāki man pirka grāmatas, veda uz teātri, muzejiem, izstādēm. Man nebija daudz rotaļlietu vai skaistas drēbes, bet bija, par ko domāt. Man bija labākās krāsas un papīrs, ko vien varēja nopirkt... Un privātskolotāji - mākslas akadēmijas studenti, jo vecāki cerēja, ka varēs no manis iztaisīt gleznotāju.

Nesanāca, jo izrādās, ka man patīk rakstīt. Taču iemācījos uzdot jautājumus un ievērot kaut ko mazliet vairāk par to, ko redz visi. Māksla un kultūra pamodināja manī cilvēku, kurš negrib atteikties no iespējas turpināt radīt. Un tās nolāpītās Orvela vienlīdzīgākās cūkas labāk lai paliek 1984... Tagad ir 2020... Vai ne, draugi?"

FOTOGALERIJA NĀKAMAJĀ LAPĀ