„Īsā atelpa, bet varbūt ne tik īsa Braucu to izslavēto koranovīrusu lūkoties. Ātri jāpārstartē smadzenes, jo laikam iestājies izsīkums. Katrā ziņā būšu ceturtdien darbā, bet, ja kādam bail no mistiskā mistera koronovīrusa, tad nu 2 nedējas jāiztiek bez manis Bet pēc tam jau atkal uz Londonu ļjfe. Dzīve turpinās un ir tikpat skaista kā iepriekš, ar vai bez vīrusa, ar vai bez griķiem un paracetamola Es šajās politiskajās spēlēs netaisos piedalīties.

Visas pasaules ierastā Itālija, kas ir par iemeslu panikai visā Eiropā. Man viņu patiešām žēl, jauki cilvēki. Neliels ieskats vienas dienas dzīvē Bari un Alebrobello ciematiņā. Itālija pelnījusi krāšņu aprakstu, bet bez slavenā corona jau nu nekā. Par tukšo lidmašīnu jau rakstīju, bet izkāpjot ārā no tās nonācām nelielā rindā. Izrādās, visiem mēra temperatūru, nu gluži kā rindā pie ārsta. 2 darbinieki, tērpušies minjonu tērpos, katram iešāva pierē termometru. Ienāca prātā doma, ka senākos laikos visi būtu sasēdināti rindiņā un padusē iesprausts dzīvsudraba termometrs. Izrādās, ka esam veseli un varam doties. Laiks gan nav īpaši jauks, vējš un lietus smidzina. Šoreiz nolēmām izbaudīt dienvidus ar sabiedrisko transportu un no rīta dodamies meklēt autobusu uz Alberobello, kas pazīstams kā rūķu ciematiņš to dīvaino māju dēļ. Ieejam dzelzceļa stacijā, un pēkšņi mūsu ceļu aizšķērso 2 policisti. Esot jāuzrāda dokumenti. Es jau nobālu, sāku svīst, jo somu ar pasi atstāju viesnīcā. Nu gan varēšu doties uz iecirkni skaidroties, ka manos plānos nebija uzspridzināt staciju. Bet tad atviegloti nopūšos, jo maku tomēr Romāna somā biju ielikusi un tur ir id karte. Tās tiek rūpīgi pētītas un fotogrāfētas, bet atzīst par labām.

Piebrauc autobuss, bet never vaļā priekšējās durvis, jākāpj pa aizmugurējām. Viss jau labi, bet nezinām, vai autobuss iet uz pareizo ciemu. Pie šofera klāt netiec, jo viņš sevi norobežojis 2 rindas no sēdvietām. Tāds tagad likums, līdz ar to biļetes neviens vairs nepārbauda, brauc kaut vai bez. Sabļaustamies, ka laikam būs pareizais auto.

Autobuss gan pilns. Pa pašu ciematiņu staigājot gan sajūta, ka esi gandrīz vai viens, ja neskaita dažas grupiņas ar citiem latviešiem, kas klejo turpu šurpu pa šaurajām ieliņām. Skats bēdīgs, kafejnīcas tukšas, cilvēku nav, bet ir jau arī nesezona. Katrā ziņā vieta must see, mazas akmens mājiņas kā no pasakas. Ziemassvētkos prasītos vēl rūķīšus uz ielām. Tagad bija tikai sirdis Nokļūstot atpakaļ Bari jauns likums izdots par vīrusa apturēšanu, Lielveikalos cilvēkus laiž iekšā pa vienam, pārējie nesaprašanā drūzmējas pie durvīm un aplaiž cits citu. Un tad ejot garām plauktiem, tāpat saskaries ar citiem. Uzraksts pie kases - ievērot metra distanci. Tādi paši attāluma ierobežojumi stacijā pie kasēm, iedomājaties, cilvēki no metra attāluma sviež monētas, varu iedomāties, kā viņi pin kodu ievada. Tajā pašā laikā darbinieks cimdos, pareizi, bet ar tiem cimdiem sev degunu pakasa, naudu paņem, nu dīvaini man tie pasākumi likās. Vēl ielas pilnas ar policistiem, sajūta, ka viņi visi medī vīrusu, tāpat kā Lietuvā armija uz robežas. Neesmu sapratusi, kā viņi to plāno darīt. Bet mans ieteikums būtu, katram policistam rokās termometru un iet pa ielu un visiem izmērīt temperatūru. Iedomājaties sajūtu, kāda būtu, ka tev pēkšņi viens stroķi pierē. Bet ēst dod, kafejnīcas strādā un pa lielam viss notiek kā ierasts. Cilvēku maskās praktiski nav, daži kautrīgākie piesedz muti ar šalli, bet tādu nav daudz

Otrā diena. Matera. Neskatoties uz itāļu raidkanāliem, kas kaut ko nesaprotamā valodā runā tikai un vienīgi par coronu un vispār vienīgais, ko tajā vispār saprotu, ir vārds bubulis, mēris un visas cilvēces slepkava CORONAV1RUS, brīžiem sajutos kā šausmenē, kur izdzīvojuši ir tikai daži no visas cilvēces, tai skaitā mēs. Pirmdienā dodamies baudīt alu pilsētiņu Materu. Kaut ko tik iespaidīgu, acīm baudāmu vēl nebiju redzējusi. Izkāpjot Materas centrālajā stacijā, kas šķiet nesen uzbūvēta pēc labākajiem arhitektu paraugiem, nonākam parastā pilsētā. Atliek doties uz vecpilsētu. Šķērsojot klusās ielas un kārtējo reizi sajūtoties kā vienīgajiem cilvēkiem šajā miestā, jo ielas izslaucītas, visas lavočkas aizbultētas ar dzelzs slēģiem, pēkšņi priekšā paveras neaprakstāms skats, ko reizēm var vērot kādās viduslaiku filmās. Tavā priekšā pa visu apvārsni parādās smilšu krāsu ciemats, liekas, ka esi nokļuvis kādā smilšu skulptūru festivālā. Šaurās ieliņas, smilšakmens nami viens virs otra, baznīcas, nebeidzamās trepes dažādos virzienos, neiztrūkstošā veļa šaurajās ielās, viss liecina par kaut ķo īpašu, neizprotamu, ne no šī laikmeta. Laternas protams piedod īpašu šarmu un plānojam nakts stundā to vēlreiz apskatīt. Bet elpa aizraujas nonākot ciemata malā, kur tas robežojas ar klintīm un elpu aizraujošu kanjonu. Un lejā ir takas, tilts - skaidrs, iesim ekspotīcijā, kā teica Vinnijs Pūks. Kaut kā taču tur lejā jātiek. Bet ak vai, vienīgās kāpnes smagi aizbultētas ar dēļiem, metāla trubām. Ievērtēju, ka pa vienu pusi varētu diezgan nesāpīgi pārkāpt un varbūt pat nenoripot lejā kaktusu audzē, bet kaut kāda uzraksts pat mani no tā attur. Skaidrā itāļu valodā uzrakstīts vārds TRIBUNALE.

Slinkums man pētīt, ko tas nozīmē, bet skan baisi un nolemjam neiesaistīties tiesu darbos ar vietējo varu. Nopūšos, ka tik jauks pasākums tomēr neizdodas un ejam meklēt viesnīcu. Šoreiz nenoturējos un budžeta viesnīcas vietā izvēlējos ekskluzīvāku veidu, gribējās izmēģināt, kā ir gulēt alās. Jāatzīst gan viesnīcā, kas izveidota alā. Skaļi nopūšoties, kā man kādreiz to gribētos, dabūju to kā dāvanu kāzu jubilejā. Istabiņa burvīga, tiešām kā alā, grīda auksta un mikla, neskatoties, ka pašā telpā silts. Nepārtraukti gan darbojas mitruma nosūcējs un sildītājs, bet tomēr naktī pamostos kā tvaika pirtī ar sajūtu, ka tūlīt nosmakšu un nācās raut vaļā durvis, lai tiktu vaļā no nenormālā mitruma. Tagad saprotu, kāpēc cilvēki no šīm alām tika ar varu izmesti un ierādīti dzīvokļi, jo alās bija izplatījušās bīstamas slimības. Man pašai vairāk likās, ka tā var tuberkulozi dabūt, bet droši vien ko nopietnāku kā plaušu sēni arī. Bet nākamais stāsts par pārsteigumu, ko nesa rīts jeb kā mēs mēģinājām nokļūt mājās, sekos, kad tajās būšu nokļuvusi. Patreiz mans sociālais eksperiments Covid 19 un tā ietekme uz cilvēku psihi turpinās, patreiz, ja paveiksies, dodos uz Londonu.

* Iespēju robežās saglabāta oriģinālrakstība

Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) paziņojums:

"LĀB prezidente Ilze Aizsilniece ir sazinājusies ar Ilvu Koškinu, kura ir ceļā uz Latviju. Daktere ierakstu Facebook ir veikusi pirms karantīnas izsludināšanas Itālijā. Viņa apzinās situācijas nopietnību, pēc atgriešanās veiks analīzes, darbā atgriezīsies, kad būs pārliecināta, ka neapdraud citus.""

Pēc sabiedrības un mediju spiediena augstprātīgā homeopāte Ilva Koškina savā sociālajā tīklā ir ievietojusi atvainošanos par saviem murgiem, kurus izdzēsusi. Mēs gan tos publicējam fotogalerijā, jo uzskatām, ka sabiedrībai savi "varoņi" ir jāzina.

LASIET ARĪ:
Cik ar koronavīrusu saslimušo ir Latvijā? Cik Eiropā inficēti un miruši: oficiāla vietne ar visjaunāko informāciju

FOTOGALERIJA NĀKAMAJĀ LAPĀ