Imants Strads: Lūcis ir netveramais piemineklis leģendāram mākslinieciskam vadītājam

Valmieras teātrī tapusi dokumentālā izrāde “Lūcis”. Latvijas valsts simtgades programmā daudzveidīgi notikumi vēsta par nozīmīgām personībām, un šī izrāde veltīta teātra un kino leģendai Pēterim Lūcim. "Izrāde “Lūcis” ir netveramais piemineklis savam leģendārajam mākslinieciskajam vadītājam," vērtē Pētera Lūča lomas atveidotājs aktieris Imants Strads sarunā ar Kultūras Rondo.


Pēteris Lūcis – režisors, aktieris, Zvejnieka dēls, pirmajā latviešu pilnmetrāžas skaņu filmā, Meldermeitiņu brīvdabas izrāžu plejādes aizsācējs. Pēteris Lūcis iemieso veselu laikmetu Latvijas teātra vēsturē, viņš bija Valmieras teātra galvenais režisors no 1957. līdz 1991. gadam. Savukārt režisore Elīna Cērpa, aizsākot Valmieras teātra sezonu ar pirmizrādi “Lūcis”, šo vēstures nogriezni mūsu acu priekšā tur kā spoguli, kurā varam sameklēt arī kaut ko no savas dzīves izjūtas un nācijas kopīgā likteņa.

Imants Strads vērtē, ka nevar kādu ainu izcelt izrādē. “Ir ainas, kur viņa teiktie vārdi par lugas analīzi, ar runas kultūru, es nevaru izšķirt nevienu. Visas ainas ir jāmīl, ja tu to ainu nemīlēsi tās ainas tevi nemīlēs,” bilst Imants Strads. Runājot ar savu tēlu, aktieris atzīst, ka tā nebija atdarināšana, mēģinājums daļēji pietuvoties kodolam. Mēģinājums piekļūt nepiekļūstamajam.

 “Visvairāk baidījos, kā cilvēki, kas vairākas desmitgades ar Lūci kopā strādājuši, kas viņu personiski labi pazina, kā viņi spēs pieņemt. Beigās no viņiem saņēmu vislielāko atbalstu. Tas mani iedrošināja,” par lomas tapšanu bilst Imants Strads.

Pētnieciskais skatuves darbs “Bērni iet”, kas pārtapis izrādē “Lūcis”, radies pateicoties veiksmīgai sadarbībai starp Valmieras pilsētas pašvaldību, Valmieras drāmas teātri un producentu kompāniju “Pigeon-Bridge”, kā arī sadarbībā ar aktrisi Astru Baumani, spāņu mākslinieku Migelu Anhelu Melgaresu (Miguel Angel Melgares) un radošo producenti Zani Esteri Gruntmani.

“Pirms gāju pie aktierim, bija daudz materiāla savākts. Gāju uz arhīvu, lasīju tā laika protokolus, tikos ar Lūča draugiem, kolēģiem skatītājiem, skatījos, ko atzīmējis savās grāmatas, lasīju piezīmju blociņus. No ārkārtīgi daudz materiāliem paņemam pašu interesantāko,” par pētniecisko darbu pirms izrādes tapšanas stāsta režisore Elīna Cērpa.

Viņa Valmieras teātrī dzīvojusies jau kopš 1980. gada, spēlējusi bērnu izrādē pie Māras Ķimeles un tur arī iepazina Pēteri Lūci, tā bija tikšanās uz mūžu. Tagad, veidojot savu izrādi viņa sapratusi, ka daudzi uz Lūci skatās pārāk nopietni. “Sapratu, ka tā ir milzīga nacionālā bagātība, viņš ir liela daļa mūsu teātra vēstures,” bilst Elīna Cērpa.

Kāpēc izvēlējusies tieši par Pēteri Lūci veidot izrādi, Elīna Cērpa skaidro, ka jau studējot teātra mākslu, vienmēr, kad atbrauca skatīties Valmieras drāmas teātra izrādes, juta atšķirību, kā aktieris izturas un runā uz skatuves. “Sapratu, ka tam ir sakars ar tradīciju.

Saprata, ka tam ir sakars ar Pēteri Lūci. Viņa nospiedums vēl joprojām ir daudzos aktieris. Gribēju saprast, kas tas ir un kur Pēteris Lūcis to ir dabūjis. Tā ir daļa mūsu teātra vēstures. Pēteris Lūcis bija vislatviskākais no visiem režisoriem. ”stāsta Elīna Cērpa.

Sižeta ievadā skan Pētera Lūča balss, viņš lasa Valda Grēviņa dzeju, autorvakarā, kas notika 1987. gadā, īsi pirms Valmieras teātris tika slēgts, lai taptu jaunā teātra ēka. Paldies par saglabāto ierakstu mūs Radio kolēģei Aldai Briedei, kas toreiz veidoja radio reportāžu. Šai reportāžā noskaņa pa daļai atgādina izrādi, ar kuru Valmieras Drāmas teātris sāka šogad savu sezonu – “Lūcis” – tas pats teātra ļaužu kopības gars, spontāna kopdziedāšana, teatrāla iznesība, labi nostādītā balsī, diži ideāli, kas pa brīžam amizanti kontrastē ar realitāti.

Raksts pirmoreiz publicēts Latvijas Radio portālā LSM.lv

Ej uz nākamo lapu, lai skatītos bildes!