- Visas tavas grāmatas bija izpirktas 3-4 dienu laikā, vai būs vēl tirāža? Tai prasās nobeigumu - kas grāmatā nav pateikts? Kas bija pamudinājums rakstīt šo grāmatu?

- Bija divi iemesli. Pirmkārt, neviens no Krūmiņu ģimenes nekad nav mēģinājis sastādīt ģimenes koku un nav mēģinājis rakstīt biogrāfiju. Tad, kad pagājušogad pieteicās divi mazbērni, es domāju, ka viņiem būs interesanti uzzināt, ko ir darījis viņu patriarhs, kurš piedzima kara laikā, tad dzīvoja Staļina periodā, vēlāk vairāk vai mazāk veiksmīgi cēlām komunismu, un tad jau pienāca Latvijas brīvvalsts posms neatkarīgā Latvijā.

Otrkārt, vēl neviens uzņēmējs Latvijā nebija patiesi uzrakstījis, kā viņš nopelnīja pirmo miljonu. Kāda bija politiskā vide pārejas periodā, pārejot no plānotās sociālistiskās ekonomikas uz brutālo kapitālismu. Latvijā kapitālisms bija ļoti brutāls, bizness bija jāveido ļoti neskaidros likuma ietvaros, kas ļoti bieži mainīja biznesa vides noteikumus. Cik korumpēts bija šis sākuma periods? Esmu lasījis sacerējumus, ko rakstījuši politiķi, taču viņu ieskats biznesa pasaulē līdzinājās skatam pa atslēgas caurumu. Manuprāt, tikai tas, kas pats ir bijis biznesā no sākuma līdz galam, no biznesa iesākuma līdz bankrotam, var atklāt biznesa pareizo būtību.

Lasot grāmatas, esmu meklējis intrigu, kurai jābūt ikvienā grāmatā, tāpēc arī es ilgi meklēju, domāju, kas varētu būt tā intriga, tā rozīnīte manā dzīves stāstā. Mana pārliecība bija tāda, ka vislielākā intriga ir godīgs stāsts - gan par manu intīmo dzīvi, gan dzīvi biznesā. Es domāju, ka rūpīgs lasītājs nevarēja nepamanīt, ka laikā, kurā es dzīvoju, bija grūti nekļūdīties. Par saviem grēkiem es arī rakstu sava grāmatā. Kā man kādreiz kāds teica – „grēks” sengrieķu valodā nozīmē „netrāpīt mērķī”, es arī esmu dzīvē šāvis garām un par to ir manā grāmatā.

Visinteresantākais, kad grāmata jau nāca uz beigām, man parādījās 33 gadus veca meita, kuru jaunībā es biju sagrēkojis.

Ziniet, kad grāmata jau bija gatava, melnrakstā bija apmēram vairāk nekā 600 lapas, bet izdotajā ir tikai 300. Redaktore un mani padomdevēji mani pārliecināja, ka tas neattiecas uz manu biogrāfiju. Kā viena no pēdējām nodaļām bija Latvijas ekonomikas atdzimšanas projekts. Manā projektā bija rakstīts, ka gada laikā var pacelt, pat dubultot pensionāru, ārstu, policistu, skolotāju algas. Es uzrakstīju, kas valstij jādara, lai valsts izkļūtu no stagnācijas, bet, kā mani pārliecināja redaktore, pēc 10-15 gadiem šī tēma nebūs aktuāla, un pārliecināja šo sadaļu neielikt. Bet galvenais, kāpēc es piekritu šo daļu neielikt, ir tas, ka esmu pieradis izvirzīt reālus mērķus un tos pildīt, bet ne šī valdība, ne prezidents Vējonis nevar to izdarīt, tad kāpēc rakstīt viņiem špikeri, kā to darīt?

- Bet tomēr kas ir jādara, lai izietu no šīs valsts grimšanas dziļāk?

- Nerunāsim par to, ko nevar izdarīt šī valdība. Pēc grāmatas iznākšanas man zvanīja daži cilvēki un pārmeta, ka pieminēju savā grāmatā tajā laikā slaveno balerīnu Veltu Vilciņu un ka esmu vēlējies padižoties. Arī redaktore brīdināja, ka varbūt šī epizode jāņem ārā, bet es tomēr to atstāju, jo, analizējot savu dzīvi tajā posmā, esmu pārliecināts, ka tieši tie divi gadi, ko pavadīju kopā ar Veltu Vilciņu, bija turpinājums manai straujajai karjerai nākotnē, jo brīvajā laikā mēs bieži pie viņas mājās Gorkija ielā tikāmies ar tā laika ievērojamiem māksliniekiem, dzejniekiem, aktieriem, man tā bija pilnīgi cita pasaule.

Es kā tāds puišelis uzsūcu to sevī kā sūklis, jo līdz tam es biju dzīvojis kā pašpuika Iļģuciemā – dzeršana, kaušanās, armija, cietums, kādi tur teātri un baleti! Tieši pie viņas es uzzināju, ka ir cita pasaule, kur cilvēki dzīvo citā dimensijā. Divi gadi attiecību man bija kā universitāte, kurā guvu ievērojamu dzīves skolu un iepazinos ar turpmākajā dzīvē interesantiem cilvēkiem, kas bija solis uz mākslas pasauli. Un pēc diviem gadiem attiecību mans draugs Imants Ekimanis iepazīstināja ar Rīgas Kinostudijas direktoru Henriju Lepeško, un Veltas iespaidā es palūdzu Imantu, vai es nevarētu strādāt Kinostudijā.

Tu jautā, vai vēl izdošu grāmatas? Jā, cik zinu – Rozes grāmatnīca, Jumava ir pasūtījušas papildu grāmatas, un es palūdzu vēl 1000 grāmatas, kuras nodošu bibliotēkām. Nemaz nezināju, ka Latvijā ir vairāk par 800 bibliotēkām, un es gribu, lai cilvēki, kuri nevar atļauties nopirkt par 15eur, bet vēlas to izlasīt, varētu to izdarīt.

- Kas ir noteicošais jūsu veiksmes stāstā?

- Noteikti raksturs, kura spilgtākā īpašība ir organizācijas spējas, mērķtiecība un neatlaidība. Kad mēs bijām institūtā un saņēmām atestātus, mums teica – jūs tagad varat būt kolhozu direktori, rūpnīcu direktori vai kinofilmu direktori. Ja jūs kļūsiet par kolhoza direktoriem, jūs meklēsiet darbam labus agronomus, labus veterinārus, mehanizatorus utt. Ja kļūsiet par kādas ķīmijas rūpnīcas direktoru, jūs ņemsiet darbā ķīmiķus, inženierus utt. Jūs esat organizatori.

Visā sava mūžā esmu bijis pats sev priekšnieks, pat tad, kad strādāju Mosfiļm, studija man iedeva uzdevumus un es pēc labākās sirdsapziņas pildīju.

- Vai veiksmes stāsts mērāms naudā, ko nopelnījāt?

- Naudā nē. Tās daudzumā. Naudas pelnīšanā man patīk pats pelnīšanas process. Tas var būt interesants vai garlaicīgs. Visi mani projekti bijuši interesanti, spilgtākais projekts – Vernisāža – grausts pilsētas centrā pārtaisīts par „konfekti”. Svarīgākais veiksmes stāstā ir, lai pēc veiksmes sekotu laime, prieks. Bieži gadās, ka uzsmaida veiksme, bet nav veselības. Veiksmi tu nevari paredzēt, prieka un laimes izjūtas gan nosaki pats.

- Ko var nopirkt par naudu?

- Gultu, bet ne miegu.

Kompjūteru, bet ne smadzenes.

Pārtiku, bet ne apetīti.

Zāles, bet ne veselību.

Seksu, bet ne mīlestību.

- Kas ir jūsu prieka avoti?

- Daba, mana kuplā ģimene un rūpes par to. Prieku un gandarījumu dod iespēja palīdzēt nelaimē nokļuvušiem cilvēkiem.

- Jūs neparasti drosmīgi stāstījāt par lielākajiem valsts izzadzējiem vārdā „A”. Viņi taču nav vienīgie?

- Protams, ir arī mazākas zivtiņas, un ir vislielākā haizivs, kura grāmatā neiekļuva, jo atkal jau redaktore pārliecināja, ka grāmatai jābūt par mani, ne citiem. Un par aizgājējiem runā labu vai neko. Izņemot taisnību! Ja mēs uzliktu uz svariem visus „A”, tad šī vislielākā haizivs ir daudz vairāk izzagusi nekā visi „A” kopā ņemti. Par viņu grāmatā ir drusciņ minēts kā par Šķēles uzticības personu, bet par viņu var uzrakstīt veselu grāmatu, un domāju, ka to izdarīs vēsturnieki, rakstot par Latvijas vēsturi. Šis cilvēks ir Andris Grūtups, ar kuru es biju pazīstams vēl no padomju laikiem.

70. gadu vidū nogalināja manu draugu un skolotāju Imantu Ekimani, kurš Pļaviņu HES celtniecības laikā bija partijas sekretārs un bija atradis, ka celtniecības laikā, būvējot HES, tika nozagti miljoniem rubļu, un viņš šos materiālus vēlējās atdot valsts varas orgāniem. Esmu pārliecināts, ka tas bija iemesls viņa nogalināšanai viņa dzīvoklī. Arī mani izsauca no Maskavas un nopratināja izmeklētāji, no prokuratūras to vadīja Grūtups, bet lietu tā arī izbeidza, un līdz šai dienai slepkava nav atrasts. To, ka vadīja Grūtups, zina arī Ivars Strautiņš un Imanta Ekimaņa ģimene.

Bet runa nav par to. Kad bruka Padomju Savienība, 90. gadu sākumā, Latvija bija viena no vadošajām republikām Padomju Savienībā. Valstij piederēja VEF, Dzintars, mikroautobusu Latvija ražotne, Vagonu rūpnīca, ostas utt. Sabrukšanas brīdī visu īpašumu atdeva privatizācijai. Visus privatizācijas likumus rakstīja Grūtups, un tajos tika iestrādātas „plaisas”. Kā piemērs - ja valsts šodien atdotu izsolei Van Goga gleznu, kurai sākumcena būtu ciens miljons un izsolē cena uzietu līdz 100 miljoniem, tad valsts saņemtu šo reālo cenu, vienalga, vai šo gleznu būtu nopircis amerikānis, krievs, vācietis vai čukča – nevienam tas nebūtu svarīgi, un valsts saņemtu šo reālo cenu, bet mūsu valstī mēs no visām pārdotajām lietām (kolhozi, rūpnīcas) saņēmām labi ja vienu desmito daļu no patiesās šo uzņēmumu vērtības.

Bet Grūtups bija iestrādājis šīs plaisas, kuru dēļ privatizācijā īpašumus varēja iegādāties tikai Latvijas pilsonis, un tā visi dārgie, lielie uzņēmumi un kolhozi tika pārdoti par rublīšiem un sertifikātiem, jo tajā laikā latviešiem naudas vienkārši nebija. Vēlāk tos pārdeva tālāk desmitkārtīgi un pat simtkārtīgi dārgāk. Iznīcināja veselas nozares, atbrīvoja visus to vadītājus. Valsts kase šajos gados zaudēja vairākus miljardus latu, kas veidojās starp pārdodamo īpašumu patieso vērtību un to, par kuru tika slēgti šie darījumi.

Vadoties tikai un vienīgi pēc principa “tu esi vai neesi bijis komunists”, deviņdesmito gadu sākumā no vadošajiem amatiem tika noņemti visi komunistiskās partijas biedri un vietā ielikti savējie, neskatoties ne uz cilvēka akadēmiskajām zināšanām, ne praktisko pieredzi lielo uzņēmumu vadībā, kā rezultātā tā laika politiķi kļuva par tā laika īpašumu īpašniekiem. Atceros, arī Brīvostā konteineru terminālā bija vairāki īpašnieki no valdības.

Tāpat Grūtupam bija vesels arhīvs par ebrejiem, kuri tika iznīcināti Salaspilī, kuri nekad neatgriezīsies savos dzīvokļos. Šie dzīvokļi tika par lētu naudu pārdoti, arī pats viņš tika pie tāda. Vēl tagad šie likumi strādā, un cilvēki tiek mesti ārā no dzīvokļiem.

Varu droši teikt, ka šis advokātiņš, kurš bija pliks un nabags 90, gadu sākumā, kurš aizgāja kā viens no bagātākajiem advokātiem, kas naudu nopelnīja nevis kā jurists, bet kā veiksmīgs prihvatizators, par ko no valsts saņēma trīs ordeņus – Labākais advokāts, Barikāžu dalībnieks, Trīszvaigžņu kavalieris –, bija Latvijas mafijas krusttēvs.

- Pastāstiet skatītajiem par gada lielāko skandālu – jūsu arestu un divām diennaktīm KNAB cietumā.

- Sāksim ar tām trijām krimināllietām.

Pirmā krimināllieta ir ierosināta par to, ka es it kā esmu nelikumīgi ziedojis vairāk nekā 100 tūkstošus eiro partijām No Sirds Latvijai un Zemnieku savienībai, kaut gan šī informācija neatbilst patiesībai, jo es nekad nevienai partijai neesmu ziedojis nevienu centu.

Laikā, kad man tiešām bija saruna ar Ingunu Sudrabu (NSL), es viņu uzrunāju un aicināju strādāt savas meitas Maijas uzņēmumā, piedāvājot Ingunas zināšanām atbilstošu mēneša atalgojumu 5000 eiro apmērā, taču viņa uzreiz no šī piedāvājuma atteicās. Astoņus gadus strādājot par Valsts kontrolieri, viņa redzēja, kā valdība izšķiež neiedomājamu daudzumu naudas, minot vairākus piemērus, starp kuriem ir visiem labi zināmi projekti kā Dienvidu tilta būvniecība Rīgā, Parex bankas pārpirkšanas projekts un daudzi citi nepārdomāti un valstij neizdevīgi darījumi. Tā kā Ingunas reitings toreiz bija tikpat augsts kā savulaik Vairai Vīķei-Freibergai un viņa pati jau tad uzskatīja, ka ir gatava iet politikā, veidot partiju un ieviest pozitīvas izmaiņas Latvijas ekonomiskajā situācijā, es apsolījos viņai palīdzēt.

Tajā brīdī, kad viņa sāka veidot partiju No Sirds Latvijai un kad viņai radās kādi jautājumi, mēs mēdzām sazvanīties un tikties, taču gribu uzsvērt, ka nekad neesmu pat bijis šīs partijas birojā, neesmu uzbāzies ar saviem uzstādījumiem vai idejām, jo politikā es iesaistīties negrasījos. Tas, ko es vēlējos un ko, kā es redzēju, No Sirds Latvijai varētu panākt, ir pozitīvas izmaiņas valsts ekonomikā, jo Latvija grimst stagnācijā, un es redzēju, ka Inguna ir gatava strādāt, lai kaut ko mainītu.

Kad viņa partijai lūdza finansiālu atbalstu, es atbildēju, ka mans atbalsts ir padoms un konsultācijas, bet tomēr es apzvanīju savus draugus, uzņēmējus, baņķierus un citus turīgus cilvēkus, jo es pazīstu vismaz pusi no Lato Lapsas miljonāru sarakstā iekļautajiem un vismaz divtik, kuri šajā sarakstā nav iekļauti, un lūdzu organizēt tikšanās ar Ingunu. Un tik tiešām – viņi tikās, Inguna stāstīja savu vīziju par Latvijas attīstību, partijas programmu un ideāliem, un visi tie uzņēmēji, kuri vēlējās pārmaiņas, naudu partijai ziedoja. Vienreiz es Ingunai vaicāju, vai viņiem partijā ir labs finansists, kas regulāri pārbaudītu ienākošo un izejošo naudas plūsmu, jo es jau toreiz paredzēju gaidāmas KNAB, VID un citas pārbaudes, un viņa atbildēja, ka šāda cilvēka viņiem neesot, tāpēc ierosināju par pienācīgu atalgojumu piesaistīt ļoti spēcīgu un profesionālu finansistu Jorenu Raitumu, kuru es pazinu personīgi jau vairāk nekā 10 gadus, kurš īrē vienu no manām mājām Baltezerā, kuram ir viena no labākajām izglītībām finansēs Latvijā un kurš iepriekš strādājis vadošos finansistu amatos, tajā starpā arī bankās. Un es biju pārliecināts par 100%, ka visi naudas jautājumi no šīs dienas būs sakārtoti atbilstoši Latvijas likumu prasībām.

Kad vajadzēja sākties No Sirds Latvijai reklāmas kampaņai, nebija īsti neviena, kas to varēja profesionāli novadīt, bet es redzēju kā Romāns Mežeckis ļoti labu kampaņu vadīja Truksnim Jūrmalā. Šeit jāuzsver, ka, manuprāt, Truksnis ir viens no visu laiku labākajiem Jūrmalas mēriem. Tāpēc lūdzu Mežecki palīdzēt darbā pie Ingunas Sudrabas reklāmas kampaņas, uz ko viņš arī piekrita, vien aicinot, ja iespējams, atbalstīt finansiāli ar ziedojumu viņa bijušo sievu ZZS deputāti Griguli pirmsvēlēšanu kampaņā ES.

Uzreiz teicu, ka man būs nepieciešama tikšanās ar viņu, jo, nepazīstot cilvēku un neparunājot ar viņu, es nevienu nekad neatbalstītu, tāpēc arī noorganizējām tikšanos, izrunājāmies, un man radās pārliecība, ka Grigule patiešām ir domājoša un uz attīstošu politiku vērsta profesionāle, kas pārstāvētu Latviju, tāpēc es lūdzu savu ģimeni [ziedot] Latvijas Republikas likumdošanā atļauto naudas summu “zemniekiem”. Tāpat mana ģimene arī atbalstīja Trukšņa pirmsvēlēšanu kampaņu, ziedojot likumā atļauto summu viņa pārstāvētajai partijai, jo mums bija nepieciešama ilglaicīga sadarbība ar Jūrmalas domi un, kā jau minēju, Truksnis ir viens no visu laiku profesionālākajiem domes vadītājiem, kāds Jūrmalai bijis.

Par cik visus šos manas ģimenes ziedojumus stingri uzraudzījuši juristi, lai vis atbilstu likumam, es visā šajā krimināllietā neredzu nevienu pārkāpumu, izņemot vienu – aptuveni divas nedēļas pirms mana aresta Gatis Truksnis lūdza vai viņš varētu kādu laiku īrēt dzīvokli Turaidas Kvartālā, par cik viņa īrētajā dzīvoklī Bulduros bija jāveic remonts. Par cik es šajā dzīvoklī vienreiz biju viesojies, lai Truksni apsveiktu dzimšanas dienā (šis dzīvoklis tipveida paneļu mājas piektajā stāvā ar divām mazām istabiņām, kurās viņš nevarētu uzņemt nevienu pienācīgu un godājamu viesi – dzīvoklis, kas vairāk būtu piemērots bomzim), es nekavējoties devu apstiprinošu atbildi un iedevu Truksnim sava privātā dzīvokļa atslēgas Turaidas Kvartālā Jūrmalā, jo pats jau dzīvoju Siguldā, tikai palūdzu, lai viņš obligāti par šo dzīvokli ar manu meitu noslēdz īres līgumu uz tādiem pašiem nosacījumiem, kādi viņam bija Bulduros.

Tad vienīgais pārkāpums saskatāms tajā, ka Truksnis savas aizņemtības dēļ šajā dzīvoklī nakšņoja vien kādas 2 – 3 naktis un netika uzlikts paraksts uz īres līguma, jo mana meita, kura par līgumu atbildēja, to jau bija sagatavojusi, bet, par cik atradās devītajā grūtniecības mēnesī un stingrā ārstu uzraudzībā, nevarēja Truksni laicīgi satikt. Bet, ja būtu šis paraksts laicīgi uzlikts, tad arī šajā lietā es panta piemērošanas pamatojumu nesaskatu.

Jājautā, vai tagad, kad Truksnis vairs nav Jūrmalas mērs, vai viņš drīkst dzīvot kur vēlas – es būtu ļoti lepns, ja viņš atgrieztos manā dzīvoklī Jūrmalā.

Nākamais – par cik manas telefona sarunas noklausās jau vairāk nekā divus gadus, it kā es esot piedāvājis naudu 3-5 tūkstošu apmērā savai paziņai no Kurzemes tiesas un kuru es pazīstu jau vairāk kā 30 gadus, kura tostarp 3 gadus strādāja arī Man-Tess un ka to it kā esot piedāvājis mans bērnības draugs, ar kuru gan kopā medījam, gan spēlējam zoli un svinam dzimšanas dienas. Katrs cilvēks, kurš mani pazīst, saprot, ka es dēļ pāris tūkstošiem nekad nesmērētu savu vārdu – es esmu cilvēks, kurš atbalsta un palīdz gan māksliniekiem, gan grūtībās nonākušajiem, tāpēc šis pants ir jānoņem no dienas kārtības, jo tam nav pamatojuma. Vēl es gribu pieminēt, ja Latvijā tiktu izveidots tiesnešu tops, starp vairāk nekā 300 tur strādājošajiem tiesnešiem šī Kurzemes tiesas tiesnese ierindotos pirmajā desmitniekā, bet tagad tāds idiots kā Kalnmeiers sabojā cilvēkam karjeru. Vai viņam pietiks dūšas, lai atvainotos?

Trešā apsūdzība – kukuļošana. Jā, es atzīstu šo lietu, ja vien to var saukt par kukuļošanu – es centīšos izskaidrot. 2015. gada maijā tika pabeigta Turaidas Kvartāla pirmās kārtas būvniecība, un manai meitai Maijai būvvaldē bija jāsaņem p/n akts, taču izrādījās, ka spēkā stājies jauns likums, kas paredzēja, ka tāda izmēra projektā kā Turaidas Kvartāls ar gandrīz 200 apartamentu numuriem vismaz 6 numuros jābūt tualetēm kas pielāgotas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – jāuzstāda speciāli stiprinājumi un rokturi. Un šī iemesla dēļ būvvalde objektu nevarēja pieņemt.

Lai veiktu visas nepieciešamās rekonstrukcijas un pielāgotu tualetes, bija nepieciešami aptuveni divi mēneši un ēkas būtu nododamas tikai augustā, bet bija jau noslēgtas apartamentu rezervācijas, un Maija pie manis vērsās ar lūgumu palīdzēt – es teicu, ka mums jānomierinās un jāpadomā. Es sazvanīju savu draugu un medību biedru – bijušo veselības ministru Belēviču un norunāju tikšanos. Es viņam izstāstīju savu problēmu, kā arī minēju, ka tuvākajā laikā plānojam otrās kārtas būvniecību, kurā esmu gatavs vismaz 10 apartamentus pielāgot cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un, ja būs nepieciešamība, tad esošajos namos ierīkošu speciālus liftus.

No sākuma Belēvičs aizbildinājās ar reorganizācijām un laika trūkumu, bet, kad paskaidroju, ka dēļ šiem diviem mēnešiem dīkstāves valsts zaudēs vismaz 50 tūkstošus eiro nodokļos, viņš aizdomājās un solījās apdomāt iespējamos risinājumus. Jau nākamajā dienā viņš mani sazvanīja un ieteica uzrakstīt garantijas vēstuli Sanitārajai inspekcijai, ka konkrētā laika posmā veiksim apsolīto un ka jaunajās mājās izbūvēsim šīs pielāgotās tualetes. Es steigšus informēju Maiju par šādas vēstules nepieciešamību, taču neieminējos par notikušo sarunu, jo gribēju, lai mana ģimene iziet cauri šim birokrātiskajam aparātam patstāvīgi.

Kad nākamajā dienā Maija priecīga zvanīja un teica, ka viss esot sakārtojies, es kā padomju laikā audzināts cilvēks (arī māte mani mācīja), kurš zina, ka par katru labu darbu jāpasaka paldies, devos uz tuvējo RIMI veikalu, par pieciem eiro nopirku Laimas šokolādes kasti, ieliku visu sarkanā RIMI maisiņā un ar trīs rozēm aizbraucu uz Sanitāro inspekciju, kur ieejot atdevu šo maisiņu kā paldies par operatīvo un profesionālo rīcību. Acīmredzot kāds bija mani redzējis ieejot ar, bet iznākot – bez šī maisiņa un nostučījis. Ja tā klasificējas kā kukuļošana, tad lai man uzliek naudas sodu vai arī atdod to šokolādes kasti, kuru atdāvināšu kādam bērniem.

Es uzrakstīju vēstuli Kalnmeieram, KNAB Jurčai, lai paskaidrotu, ka es kopš 2007. gada nevarēju neko pārkāpt, jo esmu pensionējies un visus savus biznesus pārrakstījis savai ģimenei. Ēriks Kalnmeiers, kurš parakstīja orderi gan noklausīšanās uzsākšanai, gan pratināšanai un arestam, neuzskatīja par vajadzīgu mani pieņemt. Jurča pieņēma, un es izstāstīju, ka es nevaru būt vainīgs, jo tāds neesmu, un lūdzu līdz Jaunajam gadam izbeigt visas krimināllietas. Bet – pēc Jaunā gada, kad Siguldā ar saviem draugiem spēlēju zolīti, pie manis pienāca kāds cilvēks, kura radinieks strādājot Siguldas domē un teica, ka tur nesen KNAB interesējies vai esmu maksājis visus nodokļus par ceļa būvi uz savām mājām un par pirkto barību meža zvēriem – sanāk, ka, Rīgā neko neatraduši, viņi tagad meklē vienalga kādu sīkumu vienalga kur, jo mundieri ir aptraipīti un vajag kādu pamatu lietai.

Painteresējos un domāju ka visas manas krimināllietas KNAB uzticētas izmeklētājai Andai Rumjancevai, bet patiesībā tās vada no Drošības policijas savulaik izdzītais Jānis Roze, kurš, savulaik bijis Streļčenoka studiju biedrs, nu iecelts par otru augstāko personu KNAB. Tikai šie divi cilvēki KNABā var iedarbināt zaļo vai sarkano pogu – iesākt un izbeigt krimināllietas. Ja Streļčenoku noņēma, tad Roze vēl strādā, kurš, kā izrādās, no darba KNAB brīvajā laikā gūst papildu ienākumus strādājot par autovadīšanas instruktoru, un šis fakts ir krimināli sodāms. Kur skatās ģenerālprokurors, ja šāds sodāms ierēdnis vajā nevainīgu pensionāru, par to tērējot nodokļu maksātāju naudu?

- Bet kas tad bija pasūtītājs?

- Jebkurš, jo tajā laikā tika pieņemts valsts budžets, kurš ir viens no sliktākajiem Latvijas pastāvēšanas vēsturē, un bija nepieciešams masku šovs, lai no šī noņemtu uzmanību, bet patiesībā es domāju, ka arestu nepasūtīja neviens – pie vainas ir mana mēle, jo es vienmēr runāju to, ko es domāju, un visu un visus saucu īstajos vārdos. Kad mani noklausījās un dzirdēja, ka pie manis vēršas Dzintara vadītājs Iļja Gerčikovs ar lūgumu pēc padoma, jo pie viņa strādā 300 cilvēki, es viņu iepazīstināju ar VID vadītāju Ināru Pētersoni, kas tālāk palīdzēja ar konsultāciju pie finanšu ministres Ozolas. Kad pie manis vērsās grūtībās nonākušais Ķirsons, es palīdzēju ar viena miljona aizdevumu, lai ļautu attīstīties biznesam un radīt arvien jaunas darbavietas ne tikai Rīgā, bet arī reģionos. Kad Arnolds Lībeks lūdza konsultāciju par kravām muitā, es to sniedzu. Un, kamēr viņi mani noklausījās, viņi laikam domāju, ka es esmu tas mafijas vadonis, kas par šīm konsultācijām un sakariem prasa naudisku atlīdzību vai pakalpojumus, bet es nekad neesmu ņēmis nevienu eiro, jo esmu ļoti principiāls cilvēks un, ja mans padoms spēj būt noderīgs, es to vienmēr sniegšu. Mans princips ir - labāk 100 draugi nekā 100 dolāri.

Kurš atbildēs, ka šogad valsts nodokļos nesaņems no manas ģimenes vairāk nekā vienu miljonu eiro? Jo pagājušā gada 15.oktobrī mums vajadzēja sākt būvēt 10. ēku Turaidas un Meža prospekta stūrī, kuras celtniecības tāme bija vairāk nekā pieci miljoni eiro. Ņemot vērā izdevumus tās celtniecībā, valsts būtu guvusi vairāk kā miljonu eiro nodokļos. Kas par to atbildēs? Vai KNAB vadošajiem darbiniekiem nevajadzētu atskaitīt no algas, lai viņi justos atbildīgi pret sabiedrību? Viņi par to neatbildēs. Tā vietā viņi turpina mani noklausīties ar siekalainu ausi un klausās, kā es varbūt pēdējo reizi mīlu savu sievieti un klusi elsoju.

Bet, ja runājam nopietni, man nav skaidrs, ar ko vispār KNAB nodarbojas un kāpēc tas nav likvidēts? Tas ir radīts, lai cīnītos ar valdības korupciju, tai pašā laikā valdība viņus ieceļ. Kā var cilvēks, kuru valdība ieceļ, pārbaudīt valdību? Kur loģika? Neķers taču zaglis zagli?! Es saprastu, ka KNAB vadību ieceļ ģenerālprokurors, SAB un Drošības policija un viņi kopā strādā. Tādā gadījumā KNAB nebūtu atkarīgs no valdības. Uzskatu, ka KNAB ir jālikvidē, jo vairums tur strādājošo cilvēku ir ar vienu rievu pierē, jo par to naudu, kuru maksā, labākus cilvēkus nevar dabūt kā, piemēram, Jānis Roze, jo viņam ir liela ģimene un es pieņemu, ka viņam jāpaņem pasūtījumi no malas.

Es griežos ar lūgumu pie valdības, apturiet tos asinskāros KNABistus, lai viņi nevajā uzņēmējus un palīdz uzņēmējiem strādāt. Pašlaik vairums uzņēmēju brauc prom no Latvijas, lai celtu labklājību citur.

Atcerieties, kad četrdesmitajā gadā okupēja Latviju, pasaules bankās bija 10 tonnas zelta - Latvijas uzņēmēju sapelnītā nauda. Ko mēs atstāsim saviem bērniem? Tagad ir 10 miljardu parādi Eiropai. Palīdziet!

Vēl pirms mana aresta manas meitas Maijas uzņēmums bija saņēmis visas nepieciešamās atļaujas esošā grausta Turaidas ielā 19 nojaukšanai un Turaidas Kvartāla otrās kārtas būvniecībai, bet tagad gan Jūrmalas Būvvalde, gan Jūrmalas Ūdens, kā arī gandrīz 20 citas pašvaldības iestādes, kuras KNAB veica kratīšanas, ir nobijušās un lūdz līdz krimināllietu izbeigšanai celtniecības darbus neuzsākt, jo visiem ir bail, ka tiks veiktas jaunas revīzijas, kas bremzēs šo iestāžu darbu, neskatoties uz to, ka visi dokumenti ir sakārtoti. Cilvēki baidās no nepamatotām represijām.

Es griežos pie tiem Rīgas un Jūrmalas iedzīvotājiem, kuri bieži iet tur garām un redz šo graustu (Turaidas un Meža prospekta stūris), arī prezidents regulāri brauc garām, vai tiešām jābremzē ēkas atjaunošana un teritorijas labiekārtošana, īpaši, ņemot vērā, ka liela daļa no teritorijas plānota tieši publiski pieejama? Rakstiet, lūdzu, lai beidz traucēt godīgu dokumentu kārtošanu ar personīgiem, neobjektīviem iebildumiem, kas iebiedē varas struktūrvienības, lai uz Latvijas simtgadi valsts būtu skaistāka.

Es uzrakstīju vēstuli prezidentam ar lūgumu palīdzēt sakārtot šo objektu, jo es gribēju, lai šis ir otrs piemineklis - kā Vernisāža, jo arī prezidents brauc garām divreiz dienā, un man atbildēja tas idiots, bijušais SAB priekšnieks, bijušais angļu spiegs Kažociņš, ka tas neatbilst kādam tur likuma pantam, - tas tikai parāda visu ārzemju politiku un padomdevēju attieksmi un neieinteresētību Latvijas izaugsmē. Viņi nav ienesuši ne centa Latvijas ekonomikā – brauc un meklē labumu, jo viņi tur nav vajadzīgi. Tie ar mātes pienu uzsūkuši naidu pret visu apkārtējo, un mēs, kuri neaizmuka no Latvijas, tiekam turēti par nodevējiem. Ja es būtu valsts prezidents, es nekādos apstākļos vispār neļautu nevienam ārzemniekam ieņemt tik augstus amatus valsts struktūrās. Kā prezidents tādu pie sevis tur?

Vēl gribēju pieminēt, ka kopš 2015. gada Laima Vaikule Jūrmalā organizē festivālu Rendez Vous, un viņa lūdza man uzrunāt uzņēmējus, lai piesaistītu finansējumu, lai divu dienu programmas vietā šogad būtu jau četru dienu programma. Es kopā ar Jūrmalas domi un citiem uzņēmējiem piesaistīju šim projektam 40 Latvijā ietekmīgus un turīgus cilvēkus, tajā skaitā Suharenko, Šleseru, Rāvis Guntis, Savickis, Gariks Lučanskis, Ivars Strautiņš, Lipmans, Andris Šķēle, visus tos cilvēkus, arī daudzi no kuriem bija ziedojuši No Sirds Latvijai, – mēs nodibinājām fondu Jūrmalas Dzintars, kurā arī es esmu valdes loceklis, kas jau pirmajā gadā Laimai savāca 600 tūkstošus eiro. Lai finansiāli viss būt sakārtots korekti un atbilstoši LR likumdošanai, mēs par valdes priekšsēdētāju ievēlējām Jorenu Raitumu, ar kuru [tagad] man ir aizliegts tikties.

Patlaban ir izveidojusies situācija, ka dēļ KNAB nolaidības un neapdomības ir apdraudēts 2017. gada Laimas Vaikules festivāls, jo no nepieciešamajiem 1,2 miljoniem EUR līdz mana aresta brīdim bijām paguvuši piesaistīt finansējumu tikai 600 tūkstošu EUR apmērā, bet dēļ nepamatotajām apsūdzībām un aizliegumiem tikties ar maniem draugiem un projektā iesaistītām personām ir apdraudēta Rendez Vous norise. Patlaban Laima zvana no ārzemēm un pamatoti uztraucas, vai pasākums maz norisināsies, bet ir jau noslēgti līgumi ar producentiem un māksliniekiem.

- Ko darītu jūs, ja jūs būtu Valsts prezidents, lai Latviju padarītu bagātu?

- Es grāmatā gribēju ielikt savu Latvijas ekonomikas atdzīvināšanas projektu, bet pierunāja izņemt to ārā. Šis ir ļoti labs jautājums, bet, kā es jau teicu, redaktore lūdza to izņemt, jo pēc 10-15 gadiem mazbērni var jautāt, kāpēc es pats negāju politikā un to neīstenoju? Un tas neattiecas uz manu biogrāfiju. Bet domāju, ka mūsu prezidentam nav pietiekoši lielas olas, lai šo projektu ieviestu dzīvē. Lai ievestu dzīvē atdzīvināšanas projektu, prezidentam ir jādabū milzīgs sabiedrības atbalsts. Ar uzņēmējiem es varu palīdzēt, jo zinu, ka viņi grib pārmaiņas.

Manā skatījumā valstij ir jādomā par savu tautu, tāpat kā man, kurš ir ģimenes galva – kādi ir mani uzdevumi: 1) paēdināt; 2) apģērbt; 3) jumts virs galvas; 4) izglītība; 5) veselības aprūpe. Tas pats arī jādara valstij – šie pieci galvenie principi ir jāievēro visām valdībām. Un, kā es sākumā teicu, lai mēs varētu dubultot pensionāru, skolotāju, ārstu, policistu algas, jāpieņem radikāli mēri, jo Latvija, kura Padomju Savienības laikā bija viena no vadošajām, ir kļuvusi par visatpalikušāko valsti jau citā savienībā, atpaliekam arī Baltijas reģionā.

Tu jautā, ko es darītu kā Latvijas direktors: 1) pabrīdinātu Saeimu, ka, ja viņi nepildīs atdzīvināšanas plānu, tad tiks atlaisti;  2) atkal liktu priekšā 5 noteikumus.

Nodokļu reforma, ko mēs kā karstu kartupeli viļājam. Ko es darītu? Es atlasītu piecus profesionāļus no Latvijas institūtiem (ekonomikas/finanšu pasniedzēji, kas gatavo studentus), lai viņi atrod un izskata labāko nodokļu politiku Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Holandē, Vācijā un varbūt Singapūrā. Paņem gatavu labāko no šīm nodokļu politikām, uzaicina no tām valstīm speciālistus un profesionāļus un ievieš to Latvijā. Pateikt uzņēmējiem, ka trīs gadus Latvijā nodokļu politika netiks mainīta. Nevajag izgudrot riteņus. Jādara viss, lai aizbraukušie Latvijas labākie speciālisti atgrieztos.

Prezidents pieprasa atlaist valdību. Uzdot valdošajai koalīcijai atrast bezpartejisku premjeru, ne no politiskās vides, profesionāli no uzņēmēju vai kādas citas vides, kas sevi pieradījis kā labs menedžeris. Saglabāt viņam iepriekšējā darba vidējo algu uz trīs gadiem. Jaunajam premjeram ļaut izvēlēties ministrus, ņemot vērā viņu ministrijas specifiku, saglabājot viņam iepriekšējo vidējo algu trīs gadus.

Kas notiek pašlaik valdībā – kā krievu fabulā par vēzi, līdaku un gulbi: Vienotība ir gulbis, zemnieki - līdaka, TB - vēzis, kas velk visu atpakaļ, jo vēlas „dzīvot Brīvdabas muzejā”. Ja, pieņemsim, es šodien izstrādāšu labu ekonomisku programmu uz trīs gadiem, kā izvest valsti no pagrimuma, un aiznestu to pie ekonomikas ministra, jo viņš ir žurnālists un pats to nevar uzrakstīt, esmu 100% pārliecināts, ka viņam TB un zemnieki neļautu to realizēt, jo nevēlas, lai Vienotība atgūtos. Es uzskatu, ka valdībai ir jābūt kā labai hokeja komandai, kur ir komanda un treneris, kurš zina, kas ir jādara. Šodien valdībā ministri neko nelemj un ne par ko neatbild, visu lemj partijās, lielākoties par partiju interesēm, lai atpelnītu ziedotājiem to naudu, ko viņi ir ziedojuši.

Es uzaicinātu no Somijas, Vācijas vai Anglijas 20 profesionālus muitniekus, jo mums ir trīs robežas (Krievija, Baltkrievija, ES). Šiem 20 profesionāļiem es iedotu kādus 30-40 pēc konkursa atlasītus, nesamaitātus, centīgus studentus, lai trīs gadu laikā viņus apmāca par muitniekiem. Vairāk kā pusgadu atpakaļ ES komisija atzinumā par Latviju rakstīja, ka Latvijas Republikā valdība nav saņēmusi 3,5-5 miljardus EUR (pie 7 miljardu budžeta). Šī nauda ir: a) no tā, kas nāk caur robežu – degviela, cigaretes, spirts, gaļa, augļi u.c. produkti; b) tāpat arī celtniecībā netiek iekasēti visi nodokļi – piemēram, Dienvidu tilts utt. To naudu varēja iekasēt un paaugstināt algas mūsu iedzīvotājiem. Es domāju, ka līdzīgi kā Grūtupa radītās plaisas privatizācijas likumos, dažu valdošo partiju shēmas muitas sektorā un VIDā nodara neizmērojumus zaudējumus kopējai valsts ekonomikai, jo dažādu “tehnisku iemeslu” dēļ netiek uzrādītas un deklarētas milzīgas kravas ar ienākošo produkciju, un tirgū jūs varat nopirkt par puscenu cigaretes, alkoholu utt.

Politinformācija – kad dienēju trīs gadus armijā, mums reizi nedēļā bija politinformācijas lekcija, kurā vairāku stundu garumā mums lika noklausīties valdošās iekārtas trīsgades un septiņgades attīstības plānus, politisko kursu un ideoloģiskās vadlīnijas. Uzskatu, ka patlaban katram ministram vajadzētu šādu politinformācijas kursu izvērst minimums dažu gadu garumā, kur tie katru nedēļu saviem pakļautībā esošajiem ierēdņiem atgādinātu viņu pamatpienākumus pret valsti, jo īpaši pret uzņēmējiem. Patlaban ir tāda absurda situācija, ka jaunais uzņēmējs, atnākot pie ierēdņa, nejūt to atbalstu, jo pretī sēdošais valsts pārvaldes darbinieks vai nu baidās ar savu parakstu atbalstīt ieceri vai arī meklē personīgo labumu, tā vietā nepārstāvot valstiskās intereses. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka jebkurš jaunais uzņēmējs ir kā asinis valsts asinsritē un ir vitāli svarīgi atbalstīt jebkuru, kurš gatavs radīt jaunas darbavietas, jaunais cilvēks ir ar mieru riskēt ieķīlāt visus savus īpašumus, ņemt kredītu un attīstīt uzņēmējdarbību, bet viņam jau pašā sākumā ar ierēdņu palīdzību tiek apgriezti spārni.

Patriotisms – es visu ministriju pārziņā esošo institūciju, tostarp skolu, bērnudārzu, slimnīcu, cietumu u.c. ēdināšanas iestādēs ar rīkojumu liktu izmantot tikai un vienīgi Latvijas produktus, jo patlaban mums skolās bērni dzer Lietuvas pienu un ēd Polijas kartupeļus un tas viss nav pareizi. Tāpat arī valsts sektorā liktu izmantot Latvijas pakalpojumus iespēju robežās. Es liktu, lai pusē no tirgus būtu pieejamas tikai Latvijā ražotās preces un otra puse ievestās. Un visiem Latvijas auto īpašniekiem iegādāties degvielu tikai latviešu benzīntankos, jo degvielu visi benzīntanki ņem no vienas mucas.

Kā minēju savā grāmatā, ar Vairas Vīķes-Freibergas gādīgu roku 2000. gadu sākumā tika iznīcināta vesela nozare – Latvijas degvielas sīktirgotāji, tajā skaitā arī manas degvielas uzpildes stacijas, par kurās nopelnīto naudu es savā laikā atjaunoju Vernisāžu. Un viņa kopā ar latviešu kangariem tirgū ielaida Statoil, Neste un Lukoil, par kuriem mums tiek stāstīts kā par lielākajiem nodokļu maksātājiem, bet jāatceras, ka šo kompāniju milzīgā peļņa aizplūst no Latvijas uz to mītnes zemēm, taču degviela nāk no tām pašām mucām Krievijā, kur to iegūst jebkurš cits degvielas sīktirgotājs.

Mums bērniem jāmāca patriotisms un mīlestība ne tikai pret savu valsti, bet arī pret mūsu produktiem – tāda kā Trampa politika.

- Valda gandrīz vai vispārējs viedoklis, ka ar 20.janvāri ar Donalda Trampa apstiprinājumu mēs iegājām jaunā laikmetā. Ar ko zīmīgs, jūsuprāt, šis jaunais laikmets?

- Vispirms jau ar to, ka vecā pasaules kārtība brūk, bet jaunas vēl nav pat uz horizonta. Kā reiz teica kāds klasiķis, „nedod, Dievs, dzīvot pārmaiņu laikos”, jo šādas pārmaiņas vai nu sagrauj valsti (revolūcija Krievijā, Hitlers Vācijā, Gorbačova perestroika), vai arī to stiprina ceļā uz jaunu kārtību (Latvija 90. gadu sākumā).

Šodienas situācija Latvijā atgādina kādu epizodi no populārās bērnu grāmatas Alise Brīnumzemē. Tur meitene jautā: „Uz kurieni man no šejienes iet?” „Un kur tu gribi nokļūt?” „Man vienalga, ka tik kaut kur nokļūt.” „Tad jau vienalga, gan jau kaut kur nokļūsi.”

Redziet, Tramps ir biznesmenis, uzņēmējs tāpat kā es. Tramps zina, kā uzlabot ekonomiku Amerikā, kā amerikāņi pelnīs vairāk naudas. Es arī zinu, kā to izdarīt Latvijā. Citi mērogi, protams, bet formulas tās pašas. Kāpēc Amerikā ir tik daudz protestu pret Trampu? Tāpēc, ka tā politiskā elite, kas valdīja Amerikā gandrīz 30 gadus, protams, negrib zaudēt varu. Varbūt arī tādēļ, ka baidās, ka tiks atmaskoti ASV vadītāju kriminālnoziegumi - piemēram, karš Irākā, kas veicināja teroristiskās Islāma valsts izveidošanu, ar ko nu tagad visai pasaulei ir varonīgi jācīnās. To bija spiests atzīt pat Baraks Obama. Un vēl kas ir cerīgi - Tramps solās veidot partnerattiecības ar Krieviju. Ja ASV būs AR Krieviju, nevis PRET Krieviju, tad tas ļaus ļoti lielā mērā arī mūsu politiķiem pagriezties ar seju pret Krieviju. Šāda partnerība stipri palīdzētu Latvijas tautsaimniecībai.

LASIET VĒL: Jūlijs Krūmiņš pastāsta par maucību un ko plāno precēt

Skandalozais Krūmiņš galerijā naākamajā lapā