Lai arī smagās sāpēs nomocītais Viesturs portālam TVNet sacījis, ka šī ir pēdējā viņa sniegtā interviju, mēs novēlam Viesturam dzīvot tik ilgi, kamēr viņš to vēlas un vēlēsies, kamēr būs gaidāmi un esoši uzlabojumi, kamēr būs vēlme elpot, redzēt ģimeni, lasīt, kontaktēties ar sabiedrību, redzēt tieši Latvijas [ne Šveices] pavasari, vasaru, rudeni un ziemu...

Viestur, turies! Turam īkšķus par veselības uzlabošanos, kaut vai par slimības neattīstīšanos, un, protams, par vēlmi dzīvildzes turpināšanai!



Informācijas pārblīvētajā ikdienā jebkādas ziņas noveco strauji, un nereti mums, žurnālistiem, šķiet, ka tas, kas noticis vakar, iekritis neskaitāmu gadu senā pagātnē. Taču aiz katras ziņas stāv cilvēki, kurus straujais laika vilnis pēc saasinātiem sabiedrības intereses uzplūdiem aizskalo atpakaļ uz katra paša vientuļās salas, vēsta portāls TVNet.

Jau plaši rakstīts par smagi slimo Viesturu Bundžu, kurš pēc izmisīgas un bezcerīgas cīņas ar vēzi lūdza sabiedrības atbalstu eitanāzijas veikšanai Šveices klīnikā. Cilvēku reakcija bija diametrāli pretēja – no naida un dusmām līdz līdzjūtībai un sirsnīgam atbalstam.

Pirms dažām nedēļām sociālās saziņas vietnē «Facebook» izskanēja izmisīgs Viestura lūgums naidīgi noskaņotajiem cilvēkiem pārtraukt viņam draudēt un likt mierā viņa ģimeni. Viesturs paziņoja, ka turpmāk pārtrauks sniegt jebkādu informāciju presei, lai vēl vairāk pret sevi un saviem tuvajiem nesakūdītu «citādi domājošos». 
Tā vietā viņa «Facebook» profilā tagad lasāmas filozofiski rimtas pārdomas par aktuālajiem notikumiem pasaulē – par Stambulas konvenciju, kas jau atkal sašķēlusi mūsu sabiedrību, par pasaules kārtību, par cilvēka dabu un Eiropas nākotni. Tās ir lietas, kas joprojām satrauc Viesturu – kaut arī ķermeni nesaudzīgi saēd slimība, prāts turpina dunēt vienā ritmā ar tiem, kam nav vienaldzīga nākotne. Pat, ja tā pienāktu bez viņa...

«Tas man ir svarīgi. Tā ir mana robeža, ja vienu rītu es pamodīšos un sapratīšu, ka es vairs viedokli paust nespēju, tad es sapratīšu, ka laiks ir pienācis un izdarīšu pēdējo piepūli, lai tiktu uz Šveici,» saka Viesturs.

Uz jautājumu, kas jauns noticis pa šo laiku, Viesturs atbild, ka īsti nezina, ko, lai saka. Savas domas par dažādiem jautājumiem viņš mainījis nav. Bijis īss posms, kad viņš bijis ļoti aktīvs - sniedzis intervijas, izteicis viedokli, pēc tam izlēmis paklusēt un censties līdz galam izprast pats sevi un pavērot apkārt notiekošo.

«Bija liela interese no mediju cilvēku puses, bet 90% interviju es atteicu. Gan fiziska, gan morāla spēka trūkuma dēļ. Palika kontakti ar dažiem mediju cilvēkiem,» saka Viesturs un piebilst, ka šī gan būšot pēdējā intervija, kurai viņš piekrīt. Tā kā daudzi interesējas, kā viņam klājas, viņš uzskatījis par savu pienākumu informēt cilvēkus.

Ikdienas cīņa

Pirmdienās Viesturs dodas uz Rīgas austrumu slimnīcas Onkoloģijas centru, lai saņemtu ķīmijterapiju.

«Aprunājos ar dakteri, tad trīs līdz četras stundas sēžu rindā, pēc tam kādu stundu man pilina zāles, un tad atkal - uz mājām. Es kaut kā cenšos nedomāt par to, ka ķīmijterapijai varētu būt rezultāts, vai arī - gluži pretēji - nebūt. Jo pēc būtības kaut kāds pozitīvs rezultāts ilgtermiņā - tas patiešām būtu brīnums,» teic Viesturs.

Viņš joprojām cer, ka ar ķīmijterapijas palīdzību iegūs vairāk laika, lai sakārtotu visas nepieciešamās formalitātes Šveices klīnikai un vēl neizdarītās lietas savā dzīvē. Šo to no tā visa viņam pēdējās nedēļās esot izdevies paveikt.

Kad esmu šausmās par četrām stundām, kuras smagi slimam cilvēkam jāpavada rindā, gaidot uz ķīmijterapijas procedūru, Viesturs piekrīt, ka viegli tas tiešām nav.

«Iespējams, esmu tur viens no vissmagāk slimajiem pacientiem. Protams, ka tur ir daudz smagi slimu un vecu pacientu, daudzi arī pēc starošanas. Es labi zinu, kādas tās ir mokas - sēdēt pēc starošanas vēl tai rindā uz ķīmiju trīs, četras stundas, bet tāda ir valsts sistēma. Man pašam katra pirmdiena sākas ar domu, vai pietiks šodienai spēka, vai nē. Vai spēšu vēl noiet taisni, vai spēšu vēl izturēt to rindu, vai nē.»

Līdz klīnikai sieva aizvedot, bet esot smagi. Fiziski ļoti, ļoti smagi, ne jau sāpju dēļ, bet tas viss prasa piepūli un maksimālu saņemšanos. Palīdzot tas, ka pēc procedūras divas, trīs dienas esot fiziski vieglāk. Arī domas tas uz kādu brīdi padarot vieglākas.

Pretsāpju zāles valsts apmaksājot. Arī ķīmijterapiju apmaksā, Viesturam ir jāsedz tikai simboliska summa. Tomēr tas nebūt nav viss. Tā kā Viestura svars šobrīd ir vairs tikai 59 kilogrami, tad viņam ir jāēd speciālā pārtika, jo neko citu viņš ieēst nevar. Tā ir jāapmaksā pašam, un tā tiešām nav lēta.

«Pēc būtības jau es cīnos par to, lai katru dienu paēstu, lai vēl pastaigātu un kaut vai sēdus lasītu, lai visa diena nepaietu tikai, guļot gultā. Tāda šobrīd ir tā cīņa.»

Viesturs iekšēji ar visu ir samierinājies. Protams, ka ir traģiski, ka valsts negribēšanas dēļ mirst cilvēki, ka budžeta deficīta nepalielināšana banku interesēs daudzu prātos ir svarīgāka par cilvēka dzīvību, lai gan tai būtu jābūt augstākajai vērtībai.

No elles ugunīm līdz patiesai līdzjūtībai

Šajā laika posmā kopš palīdzības lūgšanas savam pēdējam ceļojumam uz Šveices klīniku Viesturs un viņa ģimene līdz kaulam izjutuši cilvēka duālo dabu. Kaut arī atbalsta un cilvēkmīlestības bijis ievērojami vairāk, daudz tomēr nācies uzklausīt arī tos, kas draudējuši ar dažādām «Dieva sankcijām».

Viesturs, piemēram, kādu dienu saņēmis piedāvājumu palīdzēt viņa ģimenei, pēc kāda laika atbalstīt bērnus, kad viņa vairs nebūs.

«Kad aizsūtīju tai sievietei sievas telefonu, tad nākamais bija «posts ar elles ugunīm un degšana līdz desmitajai paaudzei».»

Tomēr atbalstītāju bijis daudz vairāk, tas visu kompensējis un joprojām kompensē.

Paliks bērni, paliks pati dzīve

Domas par Šveici Viesturs nav mainījis un nedomā mainīt.

«Es esmu nedaudz nomierinājies un paļaujos, ka es redzēšu pareizi to ceļu, pa kuru jāiet un kurā brīdī kas ir jādara. Lai arī manas pārsiešanas un ķīmijterapijas māsiņas saka, ka man ir labāk, tomēr es ļoti nevēlos sev dot veltas cerības.»

Viesturs turpina kārtot Šveices klīnikai nepieciešamos dokumentus. Tajā brīdī, kad Šveices puse «dos zaļo gaismu», tiks saskaņoti termiņi. Lielākā papīru kārtošana bijusi, tulkojot un notariāli apstiprinot tulkojumus. Tad - saņemot un izpildot dažādus iesniegumus, pārskaitot naudu un tamlīdzīgi. Ja vēl vajadzēs kādus papīrus no Latvijas ārstiem, tad Viesturs lūgšot palīdzību sievai, jo pats to darīt vairs nespēj.

«Kādā stāvoklī es tajā brīdī būšu, to neviens nevar pateikt. Ja būs sliktāk vai ļoti slikti, tad viss būs skaidrs. Ja būs labāk, tad ir jāskatās, kāpēc ir labāk - vai tāpēc, ka vairāk morfija plāksteri salīmēti, vai citu iemeslu dēļ. Šobrīd esmu apmēram turpat, kur biju pirms trim, četrām nedēļām, plus vēl trīs morfija plāksteri, plus brīžiem šausmīgs nespēks.»

Sievai šis ir grūtākais posms viņas mūžā. «Bet šis posms vienalga - agri vai vēlu - beigsies. Paliks bērni, paliks pati dzīve ar saviem neparedzamajiem ikdienas pavērsieniem un pārsteigumiem,» saka Viesturs.

Abi Viestura bērni zina, ka pavisam drīz tēta var vairs nebūt, sieva to ar viņiem ir izrunājusi.

Visu interviju lasiet Tvnet, spiežot šeit

Viestura dzīves momenti fotogrāfijās