Rakstnieka, dzejnieka, publicista un valsts lielākā rīta laikraksta Diena žurnālista Egīla Zirņa intervija ar izcilo Valmieras teātra aktieri, seriāla Saplēstā krūze zvaigzni Imantu Stradu.

Strads konservos un dzīvajā

Viens no Valmieras teātra labākajiem aktieriem Imants Strads gatavojas viesizrādēm Rīgā un nezina, ar ko beigsies seriāls Saplēstā krūze, kurā viņš spēlē krodzinieku Kārli.

Tieši pēdējos gados Imants ir izrāvies no otrā plāna un aizvien pārliecinošāk sevi piesaka galvenajās lomās, - tā par Valmieras teātra aktieri Imantu Stradu Kultūras Dienā rakstīja Atis Rozentāls 2013.gada augustā, kad aktieris tika titulēts par Gada valmierieti un vēlāk atzīts arī par gada labāko aktieri. Pašreiz sestdienu vakaros LTV rādītajā 12 sēriju videofilmā Saplēstā krūze Strads ir izrāvies arī no sava Valmieras ikdienas maršruta „teātris – mājas” un izbaudījis prieku, ko dod filmēšanās skaistā Latvijas vasarā laukos Vilces pagastā. Saplēstā krūze jau ir saņēmusi ļoti dažādas skatītāju atsauksmes, ieskaitot vērtējumu, ka tajā rādītā dzerstīgi izlaidīgā dzīve stilizētajā 30.gadu Latvijā rada sajūtu: 1940.gada okupācija nākusi kā atpestīšana. Strads, kurš pats seriālā tēlo „attiecībās ar sievietēm neveiklo” krodzinieku Kārli (viņa spēle dažās atsauksmēs vērtēta pat kā labākā visā seriālā), iebilst: Saplēstā krūze vēsta nevis par laiku, bet par cilvēku attiecībām, un tās dažādos laikos nemainās. Teātra mājas lapā raksturots kā aktieris, kurš „aiz komiskās ārējās izpausmes ļauj nojaust vientulību un neatbildētas jūtas”.

Strads ir pietiekami pieredzējis attiecībās gan ar to, ko tirgo krodzinieki, gan sievietēm: savu dzīvesdraudzeni, Valmieras teātra aktrisi Elīnu Vāni, kura bija vedējmāte viņa kāzās nu jau šķirtajā laulībā ar aktrisi Ilzi Lieckalniņu, Strads iemīlējis izrādē uz skatuves...

Kādam acīm skatāties uz sevi Saplēstajā krūzē?

Tagad vairāk skatos, kas tur seriālā notiks, jo citas līnijas neko daudz nezinu. Tāpēc, ja man kāds prasa, kas tur tālāk būs, varu pateikt tikai par sevi, bet nesaku arī to, jo tad neskatīsies.

Nemaz nezināt, ar ko Saplēstā krūze beigsies?

Zinu, ar ko tā beigsies man. Bet izstāstīt sižetu līdz pašām beigām es nevarētu. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs vienā dienā varējām filmēties pat sešās sērijās; lai nofilmētu krogā visus attiecīgos skatus, varējām sākt ar septīto sēriju, pēc tam otro, tad devīto...

Filmējoties pats romāns Saplēstā krūze bija jāizlasa?

Nē, jo jau sākumā tika pateikts, ka seriāls ir pēc vairāku Alfrēda Dziļuma un arī citu darbu motīviem, nevis tikai no Saplēstās krūzes.

Tie motīvi ir no pagājušā gadsimta 30.gadiem?

Laiks īstenībā neesot tik svarīgs. Galvenais ir cilvēku attiecības, nepretendējot uz dzelžainu saistību ar konkrēta laika notikumiem. Stāsts ir par cilvēku, nevis par laiku.

Tātad seriālā ir rādīta Latvija ārpus laika?

Nē, tie ir cilvēki, kas tā varētu rīkoties jebkurā laikā, arī tagad, tikai šodien viņi iet nevis uz krogu un kāršu istabu, bet uz spēļu automātiem. Cilvēku attiecības, jūtas, rīcības motīvi jau ir pāri laikiem. Jā, tā kā budžets nav kosmisks, daudzās vietās var pateikt, ka kādas detaļas nav ticamas, pūderis par smalku, zeķes par plānu un frizūras nepareizas...

Skatītāju atsauksmes par Saplēsto krūzi skatāties?

Skatos, bet, zinot to, kādas vispār internetā ir pozitīvā un negatīvā proporcijas, var pat teikt, ka atsauksmes ir labas. Ja var izsekot cilvēku attiecībām, tad pārmetumi par dažu vēsturisku detaļu precizitāti atkrīt paši par sevi.

Komunikāciju risku analītiķe Rita Eva Našeniece savā atsauksmē par Saplēsto krūzi rakstīja apmēram tā, ka tur ir tik daudz dzeršanas un slaistīšanās, ka atliek tikai secināt: 1940.gada okupācija nākusi kā atpestīšana no briesmīgās dzīves 30.gadu Latvijas laukos.

Jā, viņa vēl pieminēja, ka atliek tikai Kārlim pārtapt par Karlīni un aiziet dzīvot kopā ar pastnieku... Nu, varbūt smēķēšanas tur ir par daudz, bet, piemēram, kāršu istabā tas bija tikai dabiski. Un ballītes Latvijas laikā notika, un cilvēki tajās iedzēra. Nebija tā, ka cilvēki tikai strādāja un nezināja, kas ir krogs un kas ir bode. Nedomāju, ka šā seriāla vēstījums ir, ka latvieši bija pelnījuši okupāciju un Otro pasaules karu. Stāsts te ir par attiecībām, un attiecību stāstā cilvēks var gan smēķēt, gan iedzert, ja viņam tā brīža būtība to prasa. Ja viņš ir azartisks kāršu spēlmanis, tas viņš bez tā nevar – un tas arī nenozīmē, ka visi bija tādi.

Filmēties pie režisores Intas Gorodeckas jums bija viegli?

Ļoti viegli, jo es neesmu filmējies UgunsGrēkā. Viņa māk ļoti ātri izskaidrot situācijas jēgu, salikt aktieriem saprotamu mizanscēnu, un spēj strādāt ilgas stundas, nezaudējot modrību. Turklāt redzēju, ka arī viņai pašai gribējās izrauties no paviljona un filmēt brīvā dabā.

Ar Gorodecku esat strādājis jau agrāk.

Jā, kad pārgāju no Liepājas uz Valmieru, filmējos seriālā Saldā indes garša. Tas bija 1999.gadā, es biju stipri jaunāks un stipri savādāk izskatījos. Toreiz man arī seriālā bija daudz mazāks uzdevums.

Pats seriālus skatāties? Esat izteicies, ka televīzijā skatāties tikai sportu.

Tagad tieši sportu skatos reti. Lai kā man patiktu Anglijas premjerlīgas futbola čempionāta līmenis un spēlētāju prātam neaptveramās prasmes, bet skatīties, kā 22 miljonāri dzenā bumbu un beidz spēli ar 0:0... Tagad mani vairāk interesē interviju raidījumi.

Varbūt futbolā vajag palielināt vārtus?

Vārtsargs jau tagad nevar aizlekt, es pats biju vārtsargs... Kas attiecas uz seriāliem, tie ir tāda lieta, kas ievelk. Esmu skatījies visādus, tikai tos mūžīgos nevaru skatīties. Nevaru iedomāties, kā, piemēram, aktieris spēj 800 sērijās spēlēt komā guļošu ģimenes galvu.

UgunsGrēku esat redzējis?

Kādu sēriju jau esmu, tas ir neizbēgami, aizejot ciemos. Tas, manuprāt, ir produkts veselai cilvēku grupai pēc vakariņām, ģimeniska pasēdēšana un skatīšanās, kas vēl tur varētu notikt – man liekas, ka tur jau viss ir noticis, vēl tikai citplanētieši nav bijuši.

Par jums ir rakstīts, ka pēdējā laikā vairāk spēlējat dzīves nogurdinātus vīriešus, tādus mazliet lempjus.

Man dīvainos patīk spēlēt. Tu viņu vari taisīt tādu, kādu jūti. Tādēļ jau dīvainis ir dīvains, ka var rīkoties negaidīti. Tāpēc, ja mani ekspluatē dīvaiņu lomās, man ir interesanti.

Visu interviju lasiet žurnālā SestDiena - 2016.gada 15. aprīļa numurā.

Ekskluzīva fotogalerija: Imants Strads. Seriāla Saplēstā krūze aizkulises jeb tas, ko neparādīja televīzija