Tautā mīlētajam estrādes solistam Viktoram Lapčenokam (titulbildē kopā ar kolēģi Anci Krauzi TV projektā Krodziņā pie Paula) ir 68 gadi, bet viņš joprojām ir pieprasīts dziedātājs, kā arī mīlošs vīrs un gādīgs tēvs saviem trim bērniem. Visu novembri bez brīvdienām dziedājis dažādos pasākumos. Savu skatuves veiksmes formulu Lapčenoks skaidro: «Tāpēc, ka dziesmas komponēja Raimonds Pauls, bet vārdus sarakstīja dzejnieks Jānis Peters un citi izcili vārda meistari. Katrs darīja savu darbu, iznāca labs rezultāts, un dziesmas dzīvo vēl šodien,» - vēsta Brīvdienu žurnāls Vakara Ziņas.

Bērnības izklaides un basketbols

Viktors ir simtprocentīgs rīdzinieks – Teikas puika. «Manā laikā Teika bija mazapdzīvota, bet kolosāla. Savukārt Jugla bērnībā likās, ka atrodas ārpus Rīgas. Tolaik nebija ne Purvciema, ne Mežciema, ne Dārzciema. Tur bija pļavas, lauki un govis ganījās. Biķernieku mežs bija, bet mototrases tobrīd vēl nebija, un ziemā uz to gājām slēpot. Tad uzbūvēja mototrasi un slēpošanas prieki beidzās,» bērnības atmiņās dalās dziedātājs. Viktora ģimene dzīvojusi vecā koka mājā, kur bijuši atsevišķi dzīvokļi un kopumā mitinājušās aptuveni desmit ģimenes. «Mēs bijām vairāki bērni un vienmēr izdomājām, ko darīt. Biķernieku mežs bija blakus, un tam līdzās atradās vecs vācu bunkurs. Gan ziemās, gan vasarās bija ko darīt. Spēlējām futbolu, hokeju, slēpojām un braucām ar riteņiem. Sētā uzmeistarojām basketbola grozu. Spēlējām arī rokasbumbu un volejbolu. Izmēģinājām visus sporta veidus, pat kārtslēkšanu. Nelēcām jau izcili augstu, aptuveni līdz diviem metriem. Vienkārši bijām redzējuši, ka ar šādu sporta veidu cilvēki nodarbojas, tad kāpēc mēs tā nevaram izdarīt?» stāsta dziedātājs.

Viktors bijis sportisks jauneklis – 14 gadu nospēlējis basketbolu «Dinamo» komandā. Tādēļ jaunības gados iegūtais basketbola rūdījums vēl šodien palīdz māksliniekam būt formā.

Draugi noorganizēja tikšanos ar Paulu

Maestro Raimonds Pauls, protams, Viktora talantu piemājas sētā vis neatklāja. Komponista un dziedātāja pirmā tikšanās notika ne bez draugu palīdzības. Galvenā rosinātāja bija Viktora māsa Anna. Viņa zināja, ka brālis skaisti dzied. Ne jau kādas solo dziesmas, bet ar draugiem un radiniekiem kopā. «No māsas draugiem viens pazina Raimondu Paulu, un viņš ļoti gribēja, lai es tieku tālāk. Draugs pateica Paulam, ka ir tāds puisis no Teikas rajona, un viņš mani uzaicināja uz noklausīšanos. Toreiz dziedāju galda dziesmas. Mazliet savādākā stilā, jo pats biju iemācījies spēlēt ģitāru. Tolaik man ļoti patika Toma Džonsa dziedājums, kas ir viens no retajiem kapitālistiskajiem dziedātājiem, kuru plates varēja iegādāties plašu veikalos. Es vēl tagad viņu klausos. Tas vispār ir ārprāts, Tomam vairāk gadu nekā man, bet viņš dzied kā Dievs. Man liekas – jo viņš vecāks, jo labāk dzied,» tā dziedātājs.

Labākais duets estrādes vēsturē

Kad Raimonds Pauls atklāja Viktora dziedātprasmi, uzreiz salika duetā ar Noru Bumbieri. Nora bija dziedājusi meiteņu ansamblī, bet Pauls jauno solisti bija paņēmis ar nolūku, ka viņa dziedās solo. «Norai bija interesants balss tembrs un simpātiska dziedāšanas maniere. Viņa jau trīs gadus pirms manis sāka dziedāt, un katrā programmā Norai bija arī pa vienai, divām solodziesmām. Pauls man teica – solodziesmas tev nav, jo programma jau gatava. Visas dziesmas sadalītas, palikušas tikai divas dueta dziesmas – «Savāda vasara» un «Ar mani atkal runā kaijas». Tās mēs dziedājām ar Noru kopā. Kā jau pirmā reizē, mēs viens uz otru skatījāmies, klausījāmies – kā viens dzied, kā otrs. Nora, protams, kā pieredzējušāka pamācīja mani. Man tā vibrācija tāda «tirelīga», bet vajag maigāk, dziļāk. Es biju labs skolnieks – ātri iemācījos,» stāsta Viktors.

Tad arī Raimonds Pauls sācis rakstīt dziesmas Noras un Viktora duetam. Viņus mēdz dēvēt par labāko duetu Latvijas estrādes mūzikas vēsturē, bet Viktors ir kritisks un norāda, ka tā ir gaumes lieta: «Es uzskatu, ka duets nav divu solistu kopādziedāšana. Duetam ir jāskan gluži savādāk. Dzied divi, bet izklausās, ka dzied viens. Katrs elpas vilciens ar visām izjūtām ir kopīgs.»

1971. gadā Nora un Viktors sāka dziedāt kopā un 1975. gadā apprecējās. Nora esot bijusi laba saimniece – ko viņa mācēja, to vīram gatavoja. Bet abi solisti mājās bijuši ļoti minimāli. Kad koncerttūre beigusies, tad braukuši vai nu pie Noras mammas uz Jelgavu, vai pie Viktora mammas, kas dzīvoja Teikas rajonā. «Brīvajā laikā gribējās visus radus un draugus apciemot. Tad, kad izdevās aizbraukt pie sava «karabiedra» no Valmieras, ar kuru kopā dienēju armijā, copējām un ar tīkliem vilkām zivis,» jaunības dienu dzīvi atceras Viktors.

Noras un Viktora duetam bijis ļoti daudz koncertturneju – tika izmalta visa Austrumeiropa, jo uz Rietumeiropu tolaik nelaida. «Tur brauca tikai deju ansamblis «Daile», simfoniskais un kamerorķestris, kuri pārstāvēja Latviju. Bijām slikti, neuzticīgi, varējām aizmukt – tāpēc nelaida. Mēs sākām ar Bulgāriju, kuru vienmēr saucām par 16. republiku, bijām Polijā, Ungārijā, Rumānijā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Federatīvajā nelaida iekšā – vai prāts? Tie bija visniknākie ienaidnieki. Berlīnei pa vidu mūris – šausmīgs skats vispār,» tā dziedātājs.

«Vai varat iedomāties, ka mēs veselu gadu spēlējām vienu programmu? Līdz divarpus nedēļām braukājām pa Krieviju, Ukrainu, Moldāviju, Gruziju, Armēniju, Azerbaidžānu un citām republikām. Par to mūs palaida divas nedēļas uz ārzemēm. Un piešķīra atvaļinājumu mēneša garumā. Pārējo laiku muzicējām pa Latviju. Jūs varat iedomāties – mums bija pāri par divdesmit koncertiem mēnesī? Esam bijuši itin visos Latvijas nostūros. Latviešu klausītājs ir kolosāls, labs un mīļš,» skaidro dziedātājs.

Visu sabojāja greizsirdība

«Nora man bija kolosāla dueta partnere. Man patika viņas tembrs, viņas dziesmas. Tā, kā Nora to darīja, nedara neviens. Katru dziesmu viņa izdzīvoja. Parasti jau dziesmu tekstos ir kaut kāds sižets, kaut kāda doma. Varētu pat teikt – scenārijs. Un Nora to redzēja. Ļoti daudzi, starp tiem arī es, ne vienmēr redzu. Vajadzēja piedomāt un sagatavoties. Mēs jau mājās domājām, kā to var izdziedāt. Veidojām savu scenāriju. Norai tas nāca pats no sevis. Tas bija viņas fenomens,» par bijušo dzīvesbiedri stāsta Viktors.

Laulība diemžēl izjuka Noras trakās greizsirdības dēļ. Ziedus pēc koncertiem uz skatuves nesa abiem dziedātājiem. Kad Viktoram nests, viņš gājis tālāk nost no skatuves vai pietuvojies Norai, lai pasniedz viņai. Ja ziedi tomēr iedoti Viktoram, tad bijušas problēmas. Nora centusies noskaidrot, kas tā par meiteni? Viņa teikusi: «Es zinu, tev kaut kas bija ar to sievieti!» «No sākuma vēl nebija tik traki, bet, jo ilgāk dziedājām un dzīvojām kopā, jo aizgāja līdz traģiskākai greizsirdībai. Kas ir par daudz, tas ir par traku. Tā jau vairāk nav dzīve. Mums varēja būt kopīgi bērni, bet diemžēl nebija. Tikko izšķīrāmies, Nora uzsāka kopdzīvi ar citu vīrieti, un viņai piedzima puika. Mazliet sāp,» atzīst Viktors. Kad dzīvesbiedri izšķīrušies, viņiem saglabājušās normālas attiecības.

«Esmu dziedājis ar daudzām meitenēm, bet tāds duets, kāds mums bija ar Noru, vairs nekad nav bijis. Ja Nora dziedātu otrajā stāvā un es tik tikko viņu dzirdētu, mēs vārds vārdā nodziedātu katru noti. Tā mēs bijām sastrādājušies. Kad gatavojām jaunos duetus, mēs, pat pa ielu ejot, dziedājām. Ne jau gluži pa Brīvības ielu, bet pa parkiem,» atminas dziedātājs.

Nav bijuši īsti draugi

Drīz jau būs 40 gadu, kopš Viktors nelieto alkoholu. Tādējādi atliek laika visādiem darbiem un darbiņiem. Viņš atceras vēl to laiku, kad lietojis alkoholu. Kāda tur mājās sēdēšana, vienmēr sazvanījušies ar draugiem, satikušies, pasēdējuši un pļāpājuši par dzīvi. «Man tādi īsti draugi nemaz nav bijuši. Vairāk paziņas. No bērnības un skolas draugi nav palikuši. Mana sieva Indra sazvanās ar saviem klasesbiedriem, studiju biedriem, un viņi bieži satiekas. Man nebija tik labs klases kolektīvs,» tā dziedātājs.

Māja kredītā un pieaugušie bērni

Viktora sieva Indra ir kultūras darbiniece. Viņu laulībā dzimuši trīs bērni, kas jau ir lieli un patstāvīgi, bet, kā piebilst Viktors, par precēšanos vēl nedomā. Vecākajam dēlam Madaram šogad nosvinējuši 30 gadu jubileju. Viņš strādā juridiskajā birojā «Sorainen» par IT speciālistu. Savukārt meitai Elīnai ir 28 gadi, viņa strādā apdrošināsanas sabiedrībā «Seesam», brokeru nodaļā, bet jaunākais – 26 gadus vecais Rūdolfs – akciju sabiedrībā «Aldaris», pārdošanas departamentā. Viktors atzīst, ka gribētos arī mazbērnus paauklēt, bet acīmredzot nav vēl pienācis laiks.

«Es tagad uzskatu, ka 20 gados precēties – tā ir pēdējā aplamība. Tas ir šausmīgi! Ne meitene ir gatava, ne puisis. Ar to precēšanos nekad neko nevar zināt. Man bija 21 gads, un – hop, apprecējos. Es speciāli nerunāju ar bērniem par tādām lietām. Saku, kamēr vīrietis nevar apgādāt ģimeni, tikmēr labāk neprecēties,» prāto dziedātājs. Viktors par savām atvasēm esot priecīgs un lepns. Viņi nesagādā nekādas problēmas, ir gudri un labi bērni. «Mēs ar sievu tagad dzīvojam Garkalnē, paņēmām kredītā pusmāju. Vasarās tur ir fantastiski – savs dārzs, svaigs gaiss, sēnes, ogas, turpat ir arī ezers. Līdz jūrai pusstundiņa. Rajons diezgan labs, normāls un kluss. Līdz Rīgas robežai 12 kilometru. Bērni palika Zolitūdes dzīvoklī. Mums ir svēta tradīcija, ka katru svētdienu bērni brauc ciemos un tad sieviņa gatavo pusdienas,» ar ģimenes dzīvi iepazīstina Viktors.

«Vecākais dēls spēlē hokeju, un arī jaunākais sācis iet uz treniņiem. Bērnībā Madars gribējis spēlēt basketbolu. Aizvedu viņu uz Valda Valtera skolu. Nospēlēja pusgadu un saķēra nepatīkamu klepu. Trīs mēnešus negāja uz treniņiem, un tās arī bija atvadas no basketbola, man gan ļoti žēl. Tagad nopietni aizrāvies ar hokeju. Divreiz nedēļā trenējas, un katru sestdienu un svētdienu ir spēles,» atklāj Lapčenoks.

Mūziķa meita savulaik mācījusies kora klasē, bet dēli tā arī nekad nav izteikuši īpašu vēlēšanos savu dzīvi saistīt ar mūziku. «Bet, kad aizbraucam uz Jāņiem Kurzemes laukos, tad gan visi dziedam. Indrai tur ir jauka mamma un māsa ar četrām meitām un septiņiem mazdēliem. Tad ir īsts ģimeņu saiets un pasakaini svētki,» tā dziedātājs.