It kā parasts 21.novembra vakars – cilvēki pēc darba, neko nenojaušot, iepirkās piektdienas vakara maltītei vai brīvdienām, kad virs galvas iebruka veikala jumts. Laiks nespēj dziedināt izpostītās dzīves, un panika, ieejot veikalā, nemazināsies pat pēc gada, diviem vai trim. 21.novembris sāpēs vēl daudzus gadus.

Mārtiņš, veikala «Maxima» kasieris, todien strādāja. Viņš bija pēdējais, ko pirms diviem gadiem 21.novembra melnajā vakarā iznesa no sabrukušā Zolitūdes lielveikala drupām. Sadragātām rokām un skumju prognozi par amputāciju, viņš tomēr elpoja. Mārtiņš ticēja un sapņoja, ka reiz viss būs labi, ka viņš būs vesels. «Nu jau ir labi, bet laiks nav spējis sadziedēt domas par notikušo.» - Mārtiņš saka intervijā portālam Apollo.

Laiks šīs rētas nespēj dziedēt

Kopš traģēdijas apritējuši divi gadi, tas melnais vakars visu mainīja. Mārtiņš atklāj, ka nekas vairs nav, kā bijis, un nekad arī nebūs.

«Viss sākās no jauna, man bija jāmācās staigāt, kustināt rokas, pirkstus. Viss pirmais gads pagāja rehabilitācijas centros, bet es darīju visu iespējamo, lai pēc iespējas vairāk spētu atgūt zaudēto. Nu pagājuši jau divi gadi, bet pilnībā atlabis neesmu,» stāsta Mārtiņš.

Puisim tika bojāti roku nervi, kas atjaunojas ļoti ilgā laika periodā. Neskatoties uz to, Mārtiņš nav padevies. Viņš sācis studēt un tiecas uz saviem mērķiem.

«Esmu izvēlējies īso kursu, jo zinu, ka garākus kursus nespētu izturēt veselības stāvokļa dēļ. Mācīšos tikai pusgadu, bet jau tā ir grūti izturēt,» uzsver puisis.

Veikali uzdzen šermuļus joprojām

Todien tika atņemtas 54 nevainīgas dzīvības. Mārtiņam paveicās: «Tas notikums neatgriezeniski mainīja daudzu cilvēku dzīves, tai skaitā manējo. Tas, kas man lika nepadoties, bija mani sapņi. Tajos sevi redzēju pilnībā veselu.»

Šobrīd rezultāti ir pamanāmi. Mārtiņš vairs nav tas vārgais puisis, kurš cīnījās par savu dzīvību un veselību, speciālisti ir darījuši visu, lai viņam palīdzētu. Gribasspēks un ticība puisi atgriezusi dzīvē.

«Diemžēl tas bija arī smags psiholoģisks trieciens. Es nekad nespētu atgriezties kasiera darbā, jebkurā telpā pirmais skaties vienmēr ir vērsts uz griestiem... joprojām. Veikalā ilgi nespēju uzturēties, kaut pagājuši jau divi gadi.»

Zem gruvešiem deviņas stundas

Mārtiņa stāsts publicēts arī Zolitūdes piemiņas grāmatā. Tur puisis atceras nelaimīgo nakti, izstāstot notikušo līdz sīkākajai detaļai.

«Es neko neredzēju, bija tumšs. Tikai dzirdēju sirēnas, sarunas pa rācijām, dažādus trokšņus, cilvēku vaidus un palīgā saucienus. Kad notika otrs nogruvums, zem gruvešiem pavadīju deviņas stundas, nogulēju tur visu nakti, bija ļoti auksti,» atceras puisis.

Tomēr notika brīnums un Mārtiņš tika izglābts. Arī Mārtiņa mamma nespēj vārdos izteikt to prieku, kāds pārņēmis visu ķermeni, uzzinot, ka viņas dēls ir izglābts, ka Mārtiņš ir dzīvs.

«Tikai ap pulksten pieciem no rīta saņēmām telefona zvanu no Mārtiņa telefona. Mums pavēstīja, ka Mārtiņš ir izglābts un atrodas Austrumu klīniskajā slimnīcā. Mūsu prieks bija neaprakstāms. Abi ar vīru braucām pie Mārtiņa uz slimnīcu,» atceras mamma.

Nu Mārtiņš kopā ar ģimeni spēj priecāties un novērtēt katru savas dzīves minūti. Taču citu 54 cilvēku tuvinieku telefoni tā arī neiezvanījās. Viņi nesagaidīja ziņu no saviem mīļajiem, viņi nepaspēja pateikt ardievas.

Intervija ar Mārtiņu pērn