Jānis Streičs velta īpaši emocionālus atvadu vārdus skaistajai Latgales meitenei Inesei
Attēls 2 no 22
Jānis Streičs: "Raugoties svecītes liesmiņā, grimstu atcerēs par visgarāko gadu manā mūžā, par gadu, kas no abiem galiem vienāds, par gadu, kas atgrieza mums brīvību un kad tapa pirmā neatkarīgās Latvijas filma. FOTOGALERIJAFilma par Latviju, ko 1940 gadā mums atņēma boļševiki. Mēs filmējām un dzīvojām līdzi procesam, kas veda uz brīvību.
Bijām kā viena saime un jutāmies nemirstīgi. Bet laiks dara savu. Boņuks jau ticis vectēva godā, bet viņa vectēvs sen jau debesu laukos. Pirms gada viņš aizsauca sev palīgos meitu Annu un nu visjaunāko- Zuzīti.
Kad Harijs piezvanīja naktī, es tūdaļ sapratu iemeslu, jo pēdējā tikšanās reizē viņš atveda mums Inesi invalīdu ratiņos, jo Paulānu mājas pagalmā tika filmēti kadri ,,Cilvēka bērna” filmas arheoloģijai.
Man tas bija sāpīgākais trieciens Bet, vajadzēja slēpt gan izbrīnu, gan slāpēt līdzjūtības vaimanas. Es apbrīnoju Hariju. Maz pazīstami esam, bet pietika ar to, ko redzēju. Par vīrišķību tiek daudz runāts. rakstura ideālu pielīdzinot dzelzs īpašībām. Nepiekrītu. Īstā vīrišķība ir uzticība sievietei un gādība par viņu. Es ieraudzīju to un Harijs manās acīs pārtapa varonī. Paldies, Tev, mīļais kolēģi, ka biji blakus Inesei. Lai Veiksme Tev un prieks dzīvot, jo gana jauns vēl esi. Rakstu un domās esmu ar jums, kas šodien Rīgā izvadat uz mūžību mūsu mīļo Zuzīti no Paulānu dzimtas. Nerodu vajadzīgos vārdus, lai izteiktu līdzjūtību Tev Harij, un tuviniekiem.
Tie nedziedēs zaudējuma sāpi. Zinu, zinu… Kā zinu arī to, kā arī to, ka ekrānos Zuzīte savā Paulānu saimē pārdzīvos mani un arī Tevi Harij, atgādinot, cik jauna un jauka viņa bija. Ps. Tikko piezvanīja Dakuļu Aleksis (Aleksandra Priževoits) un pavēštīja, ka ir beigusies Ineses izvadīšanas ceremonija. Izrādās, es rakstīju šīs rindas, kā nojauzdams to…"
