Slimnīcā nožēlojama attieksme no mediķiem. Kāpēc mūžībā aizgāja 34 gadus jaunā Liene Liepa?
Attēls 3 no 36
Diāna Šteinberga bija vienā palātā ar Covid-19 upuri. Vai no vīrusa mirušās Lienes aprūpe nav bijusi pārāk pavirša?Līdz šim vistraģiskāk Covid-19 infekcija Latvijā ir skārusi Liepu ģimeni no Talsiem. Nedēļas laikā divās dažādās slimnīcās no koronavīrusa mira gan tētis, gan meita. Pēc piedzīvotā un uzklausot mirušās sievietes palātas kaimiņienes stāstīto, ģimene nolēmusi vērsties Veselības inspekcijā, lūdzot izvērtēt gan sniegto medicīnisko palīdzību, gan elementāru pacientu aprūpes trūkumu Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.Īsumā:- Pēc Covid-19 atklāšanas Diāna nonāca Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā Ventspilī.- Tur viņa ārstējās vienā palātā ar 34 gadus veco Lieni, kura vēlāk mira.- Diāna atklāj trūkumus Covid-19 pacientu aprūpē slimnīcā.- Personāls pie pacientēm nāca reti, māsu posteni varēja sazvanīt tikai pa mobilo telefonu.- Trūcis pat silta dzēriena. Maltītes atstātas ārpusē uz palodzes.- Šajā slimnīcā Covid-19 ārstēja arī Lienes tētis, kura dzīvību arī neizdevās glābt.- Tuvinieki ir neizpratnē par slimnīcas sniegto aprūpi un vēršas Veselības inspekcijā.- Slimnīcas ārsts: ārsts un medmāsas pie pacientiem nāk katru dienu.- Par Lienes ārstēšanu ārsts konsultējies ar kolēģiem Rīgā. Slimnīca pārkāpumus neatzīst.LIENE LIEPA ATVADU FOTOGALERIJĀ.Izolatorā jeb boksā, kā sauc nodalītas telpas ar atsevišķu ieeju, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā Ventspilī viņas bija divas. Liene Liepa, 34 gadus veca paciente no Talsiem. Un Diāna Šteinberga, kuru šurp pārveda no Kuldīgas. Abas ar diagnozi Covid-19. Liene bija Diānas meitas vecumā. Un viņa slimnieci arī brīžiem aprūpēja kā mamma. Piecas dienas viņas vārda tiešā nozīmē cīnījās pret koronavīrusu un atbalstīja viena otru. Tad Lieni smagā stāvoklī pārveda uz Rīgu, kur viņa vēlāk mira. Par to, kā viņām abām klājās slimnīcā, Liene vairs nevar pastāstīt. Bet Diāna negribēja klusēt.Meitene ar skābeklītiDiāna Šteinberga galvā turpina malt, pārdomāt un analizēt, vai kaut ko Ventspils slimnīcā tomēr varēja darīt citādāk. Vai tas būtu līdzējis, vai tas būtu Lieni glābis? Abas nebija iepriekš pazīstamas. Un kā lai būtu? Liene vadīja Talsu bāriņtiesu. Diāna ir neredzīga cilvēka aprūpētāja Kuldīgā. Abas iepazinās dramatiskā brīdī. Izolatorā. Dienu pirms tam Diāna Kuldīgas slimnīcā iestājās ar smagām galvassāpēm un aizdomām par ērču encefalītu. Taču pēc testa izrādījās, ka ir arī Covid-19 pozitīva. Un viņu steigšus pārveda uz Ventspili.“Pieveda mani cieši pie durvīm, ielaida. Galvenais – lai nekur nepieskaros! Nokļuvu iekšā. Sēž meitene uz gultas ar skābeklīti. Un prasa man: kā jūties? Es trīcēju no visas tās pārvešanas,” atceras Diāna.Liene izstāstījusi, ka nedēļu mocījusies mājās, tad atvesta uz Ziemeļkurzemes reģionālo slimnīcu. “Liene mani brīdināja – tu zini, kad nāk iekšā, uzreiz maska jāvelk. Bet man tik šausmīgi sāpēja galva. Liku masku ap kaklu. Un es viņai prasu: bet tev tas skābeklītis, vai tev vajag? Mani tas netraucē! “Diāna apbrīno Lienes mieru un mīļumu. Viņa visiem atvainojusies. Par jebko. Liene paiet nav varējusi, un Diāna, spītējot galvassāpēm, pavadījusi viņu uz labierīcībām. Liene atvainojusies katru reizi. Par ārstiem Diāna nevarot pateikt neviena slikta vārda.Aukstā tējaTaču pats elementārākais – kaut vai silts ēdiens – boksā nebija pieejams. “Es prasu: un kā tas ēdiens? Esot tādos maisiņos priekšnamā. Ārā. Jābūt uz krēsliņa,” atklāj Diāna.Koronavīrusa pacienti Ziemeļkurzemes slimnīcā izvietoti Infektoloģijas nodaļas izolatoros. Tās ir telpas ar divām ieejām, viena no tām ir no āra. Tieši ārā tika atstātas arī brokastis, pusdienas un vakariņas. Lienei nebija spēka ēdienam aiziet pakaļ.“Ēdiens ir auksts. Protams! Es Lienei pienesu klāt. Tēja auksta. Prasu – Lienīt, tu dzersi? Liene saka – man vajag ko siltu,” stāsta Diāna.Māsiņa paskaidrojusi, ka tuvinieku pienesumi nav aizliegti. Šo situāciju atrisināja Diānas meitas atvestā tējkanna. Tad gan Diāna vārījusi pašas lasīto liepziedu tēju. Vēl pielika medu. Liene vārgām rokām turējusi karsto krūzi: “Viņa saka – kā smaržo tējiņa!”Arī Diāna nav čīkstule. Vēnas bija sadurtas zili melnas, bet viņa cietās. Saprata, ka māsiņām grūti redzēt cauri biezajam aizsargstiklam. “Dūra, dūra, [netrāpa], es nepārmetu. Nu, ko darīt?”Boksā bijis šauri un auksti.Abas gultas salīdzinoši tuvu. “Es gulēju kā teltī. Viss bija vaļā. Kā kāds ienāca, durvis atstāja vaļā,” stāsta Diāna.Bieži vien sistēmu nācās ņemt nost pašai. Īpaši, ja vajadzēja uz labierīcībām.“Runa ir tieši par aprūpi. Siltums, kaut silta tēja. Cilvēcība? Kā to nosaukt? Ja esi inficēts ar “kovid”, gaidi tikai savas zāles un viss. Kamēr “kovids” tevi apēdīs,” saka Diāna.SMAGĀ ELPALienei bija slikti. To Diāna redzēja un dzirdēja. Katru nakti viņa klausījās, kā Liene cīnās pēc elpas.“Visas naktis cauri Liene smagi mocījās...” atceras Diāna. “Mocījās... to skaņu, ka trūkst tas skābeklis...”Viņa pati mudinājusi Lieni, lai saka ārstiem, ka ir slikti: “Tev vajag varbūt Rīgu? Tur ir ārsti, aparatūra!”“Tad viņai atnesa “Ventolīnu” paelpot. Dzirdu: viņa saļima un ar galvu pret sienu. Nokrīt. Es lecu pie viņas. Tikai nekusties. Acis uz visām pusēm. Nevarēju no bailēm pakliegt. Meklēju telefonu. Zvanu māsu postenim.”To, vai palātā bijusi kāda trauksmes poga, Diāna nezina. Vismaz teicis par to neviens neesot. Visa saziņa notikusi, zvanot māsu postenim pa mobilo tālruni. “No šausmām neatceros, cik ilgs laiks pagāja. Atnāk medmāsa gados, bet mums ir jāieceļ Liene gultā. Viņa padauza pa durvīm – atsūtiet vēl kādu. Es nevaru [aizmirst] to skatu, kā Liene rāpoja uz to gultu,” atminas Diāna.Otra epizode, kur abas izjuta to, ko nozīmē gaidīt, kamēr personāls apģērbjas individuālajos aizsargtērpos, bija tad, kad Lienei pa degunu sāka tecēt asinis. Tās nebija apturamas. Diāna atkal zvanījusi uz māsu posteni: “Man saka – pielieciet kaut ko aukstu. Ko? Dvieli! Es vēl atceros, ka satinu tualetes papīru daudz, daudz, liku zem aukstā ūdens krāna un mēģināju palīdzēt.”Uzzinot, ka viņu tomēr pārvedīs uz Rīgu, Liene ļoti pārdzīvoja. “Es viņu sapucēju, smaržiņas iedevu. Matiņus uz augšu saņēmu, nebija taču mazgāti. Sapucēju smuki,” saka Diāna.LTV žurnālistes Aijas Kincas SIŽETS
Pārved uz RīguVisvairāk Diānai sāp tieši par pašu elementārāko – aprūpi.Kad Liene pati vairs nespēja aiziet uz labierīcībām, viņai ienesa nelielu podu un atstāja. Tā bija Diāna, kas, spītējot galvassāpēm, cēlās un palīdzēja. Jo cita jau nebija.“Es redzu, ka cilvēks ir sagrauts, ka viņam sāp, ka viņai ir slikti. Jo nebija jau, kas palīdz. Nebija,” uzsver Diāna.Un pilnīgs pretstats bija brīdī, kad tika pieņemts lēmums Lieni pārvest uz Rīgu. Fantastiska brigāde un ārsts, kurš bijis līdzjūtības pilns: “Viņš tik mīļi teica: Lienīte, tu vienkārši gulēsi, mums tevi jāsagatavo ceļam. Darbojoties ar Lieni, paguva pajautāt, vai man nav auksti.”Lienes pārvešana notika ar īpašo kapsulu. Kas tieši nestrādāja, Diāna nezina. Bet ārstam bijis ļoti grūti savienot visas sistēmas. Nekas nedarbojās, un viņš kādā brīdī no bezspēcības spēris pa durvīm. “Un tad viņš man saka: atvainojos, ka es te to rupjo vārdu pateicu. Bet es viņam saku: nekas, nekas, es jau tos rupjos vārdus bišķiņ zinu, tas man netraucē.Nu, nebija šeit gatavi smagiem pacientiem,” secina Diāna.Nākamās Covid-19 analīzes Diānai bija negatīvas. “Zvanīja daktere. Jūs zināt – jums ir ērču encefalīts, uzrāda to antivielu.”Diāna saka, ka paklausīgāku pacientu par Lieni grūti iedomāties. Viņa klausīja ārstus, izpildīja visus norādījumus. Gulējusi uz vēdera. Elpojusi skābekli.“Es nezinu, kā ir citās palātās. Mani ar gultu iestūma stūrī. Es sēdēju un drebēju, kad aizveda Lieni prom uz Rīgu. Tas acīs stāv. Es naktī pamostos. Visu pirmo nedēļu raudāju. Negulēju,” stāsta Diāna. Pēc pārvešanas uz Rīgu Liene mira.Kā būtu bijis, ja Liene būtu uz Rīgu pārvesta ātrāk? Šis jautājums Diānai nedod miera.“Vajadzēja to aprūpi savlaicīgi. Ir vajadzīgs uzturs, siltums. Vajag skatīties pacientam līdzi. Un es domāju, ja tur kāds vecītis viens, kāds pensionārs – kā viņam iet? Mēs vismaz viena otru atbalstījām,” saka Diāna.Mārtiņrozes atvadāmNo slimnīcas izrakstā Diānai ir Covid-19, lai gan viņas galvenās sūdzības bija par slikto pašsajūtu pēc ērces koduma. Uz Lienes bērēm Diāna nebrauca. Taču aizsūtīja viņai mārtiņrožu klēpi no sava dārza. Un svecīti ar krustiņu.Tagad mazas lietas atgādina notikušo palātā un sastapto Lieni: “Kā viņa turēja to tējas krūzi, priecājās par to, kā smaržo. Man sirdī ir tik smagi.”Kuldīgas pašvaldība pēc ārstes ierosinājuma tagad Diānai nodrošina psihologa palīdzību. Tas palīdzot: “Man paliek labāk. Ar katru dienu labāk”.Tuviniekiem daudz neatbildētu jautājumuLiepu ģimenei šī ir dubulta traģēdija. Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā no vīrusa mira arī tētis.Kādu laiku Ventspilī ārstējās abi. Kāpēc uz Rīgu nepārveda arī tēti? Vai Lienes pārvešana uz Infektoloģijas centru ātrāk nebūtu glābusi māsas dzīvību?Lienes brālim Kalvim Liepam ir daudz jautājumu, un viņš tos adresēs Veselības inspekcijai: “Gribētu saņemt atbildes uz daļu jautājumiem, ko varbūt varētu sniegt Veselības inspekcija vai kas ar to darbosies. Ir daudz neskaidru jautājumu, uz kuriem nav atbildes. (..) Cik reizes dienā Covid-19 slims pacients tiek apmeklēts? Ja tētis saka – neviens neatnāk, katetrs jau stundu tek gultā, tad ierīkojiet kaut vai kameras.”Zvērināta advokāte Solvita Olsena, kuras specializācija ir tieši ārstnieciska rakstura jautājumi un pacientu prasības pret slimnīcām, uzsver, ka šajā gadījumā var runāt ne vien par aprūpes trūkumu, bet pat palīdzības nesniegšanu.“Auksta tēja ir vienkārši necilvēciska izturēšanās! Ir jāpārbauda arī tas, vai nav notikusi nolaidīga ārstniecība. Tas, ko stāsta palātas kaimiņiene, liek izvērtēt, vai nodrošināta piemērota šķidruma daudzuma saņemšana un atbilstoša apkopšana.Taču arī slimnīcas ir ķīlnieki, jo Latvijā nav iztulkotas jaunākās Covid-19 ārstēšanas vadlīnijas Latvijā,” atklāj Olsena.Visu rakstu lasiet LSM.lv.
