Vai skandālos ierautais Jurašs tiešām iekļūs Rīgas domē? Uzņēmēja Ināra Vilkaste par politiķu ēnas pusēm un Jutas Strīķes nāvi
Attēls 2 no 19
Strauji tuvojas 2020. gada Rīgas domes vēlēšanas, kur pie varas raujas daudzi. Īpaši jau skandalozais un sabiedrībā pretrunīgi vērtētais politiķis Juris Jurašs. Vai Jurašs, kurš pazīstams ar savu ne sevišķi tīro pagātni, gūs panākumus galvaspilsētas kalpu vēlēšanās? Diezin vai...Taču mums šķita interesanti, ko par dažādiem jurašiem, sparāniem, strīķiem un citiem "zvēriem", domā un spriež neatkarīga eksperte, pazīstamā uzņēmēja, biznesa lēdija un grāmatas ,,Uzbrukums valstij” autore Ināra Vilkaste. Ināras Vilkastes intervija žurnālam Otkritij Gorod (Atvērtā Pilsēta):"MĒS REDZAM ,,ASTOŅKĀJA” PĀRDZIMŠANU!Pirmā persona, kura publiski pastāstīja par ,,Astoņkāji” Latvijas
specdienestos, bija uzņēmēja Ināra Vilkaste. Tieši viņa pirms 14 gadiem
atklāti pavēstīja, ka viņas vīrs, bijušais Valsts Ieņēmumu dienesta
ģenerāldirektora vietnieks un bijušais Muitas kriminālpārvaldes
direktors Vladimirs Vaškevičs, kā arī viņa ģimene kļuva par galveno
mērķi grupai ,,vilkaču” uzplečos un kriminālās pasaules pārstāvjiem.
Savā grāmatā ,,Uzbrukums valstij” Ināra Vilkaste minēja vārdus – Strīķe,
Jurašs, Sparāns…Toreiz viņas vārdos ieklausījās nedaudzi, bet pēdējā laika skaļie notikumi mudina pārskatīt sensacionālās atklāsmes no skandalozās grāmatas. INĀRAS VILKASTES SPILGTĀKIE KARJERAS MIRKĻI MŪSU BILŽU GALERIJĀKoronovīrusa karstumā Latvijā pēkšņi aizsaulē devās Juta Strīķe. Par viņas nāvi klīst dažādas baumas. Vai jums šī nāve nešķiet dīvaina?Par aizgājušajiem – vai nu labu, vai taisnību. Bumeranga likums darbojas. Pēc manām domām, viņa bija cilvēks ar virkni vājību, kuras prasmīgi izmantoja tuvāk stāvošie. Ņemot vērā viņas dvēseles īpatnības un stāvokli, kāds no tuvāk stāvošajiem gudri pasvieda ideju, ka viņai piestāvētu glābējas – tādas mūsdienu Žannas D`Arkas loma. Nešaubos, ka šo ideju virzīja kāds sens ģimenes draugs un kolēģis, pēc manām domām, patoloģisks melis un profesionāls dezinformators Juris Jurašs, kuram Strīķe bija vajadzīga, lai piesegtu savas mahinācijas. Un, lūk, ar šo uzbāzīgo ideju viņa dzīvoja līdz savai pēdējai stundiņai.Bet man arī šķiet, ka dzīves beigās Juta Strīķe nonāca strupceļā, jo viņai nācās piesegt arvien vairāk un vairāk savu draugu – līdzdalībnieku afēru. Visi, kas ar viņu kontaktējās, min dīvaino uzvedību, runu, žestus… Pārliecināta, ka viss ir no turienes, no uzspiestās idejas… Bet neatkarīgi no sava ārējā izskata, kas bija ,,ne no šīs pasaules”, viņa bija ļoti stingra un pragmatiska persona, kura nespēja izturēt dzīves pretrunas: priekšstatu par savu misiju un līdzgaitnieku savtīgajām interesēm…Viņa nebija nekāda ,,svētā jaunava no Rīgas”. Ar viņas līdzdalību, pēc manām domām, Latvijā divtūkstošo gadu sākumā tika radīts visai bīstams grupējums no KNAB specdienesta, Satversmes aizsardzības biroja (SAB) un militārās pretizlūkošanas dalībniekiem. Manuprāt, viņus vienoja savtīga interese, bet pēc lielas veiksmes, un es uzskatu, ka tā ir Vaškeviča lieta, viņi saprata, ka nauda – tas ir labi, bet ar to vēl nepietiek. Arī vara jāņem savās rokās, lai piesegtu savus grēkus un arī turpmāk varētu nodarboties ar mahinācijām. Lūk, tad arī grupējums sāka vākt un krāt „kompromatu”, pirmkārt, jau par konkurentiem no specdienestiem un Ģenerālprokuratūras, bet pēc tam arī par ierēdņiem, politiķiem un uzņēmējiem.Manuprāt, pie ,,Astoņkāja” šūpuļa ir stāvējuši šādi KNAB darbinieki - Juta Strīķe, Juris Jurašs, militārās pretizlūkošanas vadītāji, Strīķes laulātais draugs Maigurs Strīķis un SAB darbinieks Aigars Sparāns. Sākumā tas viss noritēja visai nekontrolēti un pamatojās uz profesionālas dezinformācijas izmantošanu. Bet ar laiku apetīte sāka pieaugt, pēc manām domām, radās vēlēšanās paplašināt savas intereses līdz totālai kontrabandas pārvaldībai un varas sagrābšanai. Un tas viss pieauga līdz pilnīgai visatļautībai, bet pašlaik tam vispār nav robežu. Tas kļuva iespējams tieši tādā mazā valstī, kuru minētais grupējums uzskata par savu tēvu zemi.Es to saucu par audzēju, kas savas metastāzes ir izplatījis visās struktūrās… Turklāt es nodalu KNAB kā struktūru, kā arī valsti no cilvēku grupējuma, kas ieperinājies tiesībsargājošajās struktūrās un valsts pārvaldē.Interesanti, ka Jaunā konservatīvā partija, kura kļuva par vienu no ,,Astoņkāja” projektiem, gada laikā no dziļas opozīcijas uzrāpās līdz pašām treknākajām valsts barotavām. Un te nu sākās īsts kautiņš. Jūs taču atceraties, ka Žannu D`Arku ziedoja kā upuri. Lūk, arī es nodomāju, ka biedri - līdzdalībnieki pataisīs Strīķi par svēto upuri. Juta kļuva viņiem nevajadzīga un ar savu uzvedību pat sāka traucēt. Scenāriji varēja būt dažādi, domāju, līdz pat fiziskai likvidācijai. Un pēdas aizvestu uz Krieviju. Bet lietā iejaucās providence…Vēl viena dīvaina sakritība: pēc Jutas Strīķes nāves tika aizturēts iepriekš neaizskaramais SAB darbinieks Aigars Sparāns…Tā nav sakritība, bet likumsakarība. Kad pie horizonta parādās lielas naudas summas, ,,Astoņkājis” pārtop par ,,peļu slazdu”, kur katrs cīnās pats par sevi.Sparāns ir viens no vispārsteidzošākajiem personāžiem visas mūsdienu Latvijas vēsturē. Pēc manām domām, viņš neslēpjoties un nekaunoties piedalījās gandrīz visās pēdējo gadu skaļajās ekonomiskajās un krimināllietās, un nevairījās no tām, kā to demonstrē pēdējā aizturēšana. Un to visu paveica, būdams vadošais darbinieks visietekmīgākajā Latvijas specdienestā – Satversmes aizsardzības birojā. Vai zinājāt, ka biroja darbiniekiem ir caurlaides, tā saucamie visurgājēji, kurās ir ierakstīts: „Nedrīkst pārbaudīt, aizturēt, bet ir jāsniedz palīdzība.” Dievs vien zina, ko Sparāns varēja pārvadāt savā automašīnā ar šādu caurlaidi.Interesanti, ka Sparāna aizturēšana parādīja, ka ,,Astoņkājī” kupli plaukst ,,uzmešana”. Jo viņš cerēja, ka viņu ātri vien dabūs ārā no cietuma, jo zem Jaunās konservatīvās partijas ir Tieslietu ministrija, Saeimas Juridiskā komisija, savi cilvēki no Iekšlietu ministrijas. Bet neviens necentās viņu glābt. Un tikai pēc vairākiem mājieniem, ka viņš varētu izpaust informāciju, bet Sparāns zina ļoti daudz, biedri - līdzdalībnieki ar grūtībām salasīja drošības naudu. Pie tam tik neveikli noformēja procedūru, ka izgaismoja visu ,,Astoņkāja” epicentru. Tas par ,,operatīviem darbiniekiem” un visurgājēju tēmu.Mūsdienās visi pēkšņi atcerējās, ka tieši Sparāns atradās netālu no vietas, kur notika uzbrukums Vladimiram Vaškevičam, kuru uzspridzināja pie dienesta automašīnas tieši pie Muitas kriminālpārvaldes ēkas…Tas ir apstiprināts fakts. Sparāna mobilais tālrunis tika nopeilēts minētajā rajonā uzbrukuma dienā – 2007. gada 21. maijā, un pēc pāris minūtēm pats Sparāns parādījās notikuma vietā un šķērsoja policijas izvietotās robežjoslas. Manuprāt, lai pārbaudītu vai Vaškevičs ir dzīvs vai miris. Interesanti, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā Sparāns centās sev izveidot viltus alibi: norādīja sporta zāles adresi, kurā viņš it kā ir atradies sprādziena brīdī. Bet tur nekad tādas sporta zāles nav bijis. Tāpat viņš arī viltoja savu tālruņa zvanu izdruku, norādot tikai zvanus no pulksteņa. 18 Pārējos zvanus viņš pat neuzrādīja. Nenāks par ļaunu atgādināt, ka spridzeklis tika aktivizēts no attāluma – visdrīzāk ar mobilo tālruni. Tajā pašā laikā viss grupējums, ieskaitotMēs zinām, ka biroja darbiniekiem ir caurlaides, kas tiek sauktas par visurgājējiem un kurās ir ierakstīts: „Nedrīkst pārbaudīt, aizturēt, bet ir jāsniedz palīdzībakriminālos elementus, izgaismoja sevi Vaškeviča slepkavības mēģinājuma lietā. Un tā bija pirmā izmeklēšanas versija. Par laimi netika iznīcinātas visas liecības, parādījās arī jauni fakti. Svarīgi, lai kāds tos gribētu nopietni izskatīt.Vaškēviča lietā ,,Astoņkājis” izmantoja Sparānu kā ,,risinājumu”. Gadu pirms uzbrukuma, kā liecināja Vladimirs Vaškevičs, Sparāns uzaicināja viņu uz tikšanos un piedāvāja ,,jumtu” visu problēmu risināšanai. Vaškevičs to uztvēra kā joku. Bet, kā to parāda notikumi, tad tas nebija nekāds joks, un pēc gada nogranda sprādziens.Vai redzat kādu analoģiju starp pašreizējo specdienestu karu un notikumiem ap jums un Vladimiru Vaškeviču pirms daudziem gadiem?,,Astoņkājis” līdz šim brīdim izmanto vienu un to pašu uzbrukuma shēmu. Sākumā tiek izveidota kaut kāda specdienesta dalībnieku grupa, kura izvēlas upuri vai arī tiek apstrādāts konkrēts pasūtījums. Pēc tam tiek uzsākts ilggadīgs noklausīšanās un izsekošanas process ar mērķi atrast iemeslu, lai uzsāktu krimināllietu. Objekts, viņa ģimene, draugi, tuvāko cilvēku loks tiek aptverts no visām pusēm. Šī metode tiek dēvēta par fishing expedition (,,makšķerēšana”), kas starptautiskajā tiesu praksē viennozīmīgi tiek atzīta par nepieļaujamu.Pēc tam objekta tuvākajā lokā tiek atrasts vājais punkts (avots). Šajā gadījumā tas bija iepriekš sodītais recidīvists Raimonds Štālbergs, kurš nemaz neslēpa savus seno pazīšanos ar Jurašu. Bet par ekonomiskajām attiecībām viņš cenšas nerunāt. Pēc Ulda Štālberga (Raimonda Štālberga tēva) teiktā, Jurašs un viņa dēls sadarbojās 2005. - 2006. gadā zemes mahinācijas lietās. Minētajos notikumos tika izmantoti KNAB biroja darbinieki un operatīvie līdzekļi.Raimondam Štālbergam tika solīta pilnīga aizbildniecība un nesodāmība. Mērķis attaisno līdzekļus. Pēc tam, pamatojoties uz šī personāža liecību, tiek ierosināta krimināllieta. Mūsu gadījumā lielākā daļa lietu tika ierosinātas, pamatojoties tikai uz iepriekš tiesātā Štālberga iesniegumiem.Neskaitot morālo spiedienu, aktīvi tiek pielietoti arī spēka paņēmieni. 2006. gada maijā neilgi pirms manas dzimšanas dienas pie manas mājas vārtiem tiek uzspridzināta mašīna ar 200 litru gāzes baloniem. Tas bija ļoti spēcīgs sprādziens! Bija arī mēģinājums nolaupīt manu meitu. Pēc tam tiek aizdedzināta Vaškeviča mašīna, bet 2007. gadā viņu mēģina nogalināt. Paralēli tam visam tiek veikta aktīva un demonstratīva pārmeklēšana. Interesanti, ka gan sprādziens, gan pārmeklēšanas ir pārsteidzoši saskaņotas savā starpā. Tāda totāla sakritība! Lūk, tāds vienkāršs, bet iedarbīgs veids, kā atbrīvoties no nevēlamām personām. Un es esmu pārliecināta, ka manai ģimenei vēl arvien draud briesmas, jo šī grupējuma kodols parādījās visos iepriekš minētajos procesos.Diemžēl ir skumji justies kā tādai Kasandrai, kuru neviens nesadzird. Bet es esmu pārliecināta, ka dzīve parādīs – nekas uz šīs zemes nav mūžīgs, bet sods ir neizbēgams. Ja izvērtējam jaunākos notikumus, kad ,,Astoņkājis” saņēma virkni sāpīgu sitienu, tad tajā var vainot augšanas sāpes: tas pārdzima un sāka iekarot valsts sistēmu.Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, mūsu Atlantiskie partneri šādu pašdarbību nevarēja pieļaut. Bet tie tomēr nav nāvējoši sitieni, ,,Astoņkājis” ir tik pat spēcīgs kā iepriekš un pat turpina audzēt jaunus taustekļus: ko vērta ir Jaunās konservatīvās partijas ideja par ekonomisko tiesu izveidošanu Latvijā, kas būs Tieslietu ministrijas pakļautībā! Tas nozīmē, ka to pašu konservatīvo pakļautībā… Ar ,,Astoņkāji” var cīnīties, bet kriminālo pusi jāmeklē nevis starp uzņēmējiem, bet starp tiem, kuru rokās ir vara un visa iespējamā ietekme, manipulēšanas iespējas, peļņa…"Raksts pirmoreiz publicēts žurnālā Otkritij Gorod (Atvērtā Pilsēta). Intervijas autors Aleksandrs Veselovs.
