Šodien Latvija atvadās no izcilākā latviešu zinātnieka un profesora Jāņa Stradiņa

Šodien Latvija atvadās no izcilākā latviešu zinātnieka un profesora Jāņa Stradiņa (Attēls 2)
Attēls 3 no 17
2019.gada 7. decembrī, Torņakalna baznīcā simtiem cilvēku atvadās no mūžībā aizgājušā akadēmiķa Jāņa Stradiņa.ATVADU FOTOGALERIJA85 gadu vecumā mūžībā devies Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) akadēmiķis, profesors Jānis Stradiņš. Zinātnieks dzimis 1933.gada 10.decembrī Rīgā ķirurga Paula Stradiņa ģimenē. Stradiņš dzimis 1933.gada 10.decembrī Rīgā ķirurga Paula Stradiņa ģimenē. Izglītību Stradiņš ieguva Rīgas 5.vidusskolā un Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātē, ko ar izcilību absolvēja 1956.gadā. Pēc studijām darbu sāka LZA Organiskās sintēzes institūtā. 1961.gadā izveidoja Fizikāli organiskās ķīmijas laboratoriju, ko vadīja līdz 2006.gadam. Laikā no 1972.gada līdz 1976.gadam bija docētājs Latvijas Valsts Universitātē, 1974.gadā kļuva par profesoru.Izcilā Jāņa Stradiņa spilgtākie dzīves mirkļi ATVADU FOTOGALERIJĀ.Foto no Enciklopedija.lv - Gunārs Janaitis, Uldis Briedis; Nra.lv, Lsm.lv, Rambler.ru un interneta dzīlēm. 1988.gada 23.martā Latvijas Rakstnieku savienība izveidoja staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju profesora Stradiņa vadībā. Atmodas kustības dalībnieks, 1989.gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā. Atmodas laikā Stradiņš gādāja par latviešu nacionālās simbolikas un himnas atjaunošanu. Kopš 1990.gada darbojās kā pētnieks Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā, kopš 1992.gadā - arī Latvijas Medicīnas akadēmijas Medicīnas vēstures institūtā. Laikā no 1996.gada līdz 1998.gadam Stradiņš bija LZA viceprezidents, no 1998.gada līdz 2004.gadam - prezidents. 2004.gadā kļuva par LZA Senāta priekšsēdētāju. Kopš 1987.gada ir Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidents, kopš 1990.gada Stradiņš vada Baltijas valstu Zinātņu vēstures un filozofijas asociāciju, kopš 2006.gada - valsts pētījumu programmu "Letonika". No 1990.gada līdz 2007.gadam bija Latvijas Zinātnes padomes valdes loceklis. Stradiņš ir autors vai līdzautors septiņām grāmatām un vairāk nekā 330 zinātniskām publikācijām ķīmijas jomā, kā arī 20 grāmatām un vairāk nekā 270 zinātniskām publikācijām zinātnes vēstures jomā. 1983.gadā Stradiņš saņēmis Paula Stradiņa balvu, 1993.gadā - LZA Lielo medaļu, 1994.gadā - LZA Gustava Vanaga balvu, 1995.gadā apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 2001.gadā piešķirta Ministru kabineta balva par zinātnisko darbu ciklu Latvijas zinātņu un kultūras vēsturē, 2004.gadā saņēmis Rīgas balvu, 2008.gadā - I šķiras Atzinības krustu. Tāpat ir saņēmis dažādus citu valstu apbalvojumus, tai skaitā 2001.gadā saņēmis Francijas Goda leģiona ordeni, 2004.gadā - Igaunijas Māras zemes krustu. 1995.gadā Stradiņš atteicās no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības piedāvājuma izvirzīt viņa kandidatūru Valsts prezidenta amatam. Akadēmiķis arī atteicās no Triju Zvaigžņu ordeņa. Stradiņš pats bija noskaidrojis, ka viņa uzvārds ir atrodams Totalitārisma seku dokumentācijas centra kartotēkā. Vēstulē toreizējam Valsts prezidentam Guntim Ulmanis viņš rakstīja, ka nejūtas vainīgs, nav kaitējis Latvijai, tomēr nerod morālus spēkus, lai saņemtu ordeni. Guntis Ulmanis viņam atbildēja, ka Jānis Stradiņš ir un paliek viens no pašiem izcilākajiem, pašaizliedzīgākajiem un dvēselē skaidrākajiem Latvijas dēliem. Pērn Stradiņa vadība iznāca akadēmisko rakstu krājums "Latvija un  latvieši", pie apjomīgā darba strādāja gandrīz 10  gadus. Tas ir plašākais pētījums par Latviju, kas tapis pēc valsts neatkarības atgūšanas.  "Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Es domāju, ka tos Raiņa vārdus var nocitēt un ka būtībā latviešiem ir kaut kā jāmainās. Cerams, ka jaunās paaudzes būs labākas par vecajām, bet saglabās tomēr kaut kādu ieraugu. Ieraugu, kas ir palicies no seniem laikiem un kas latviešus virzīs uz priekšu. Tā kā to es gribētu novēlēt Latvijai," Stradiņš teica savā pēdējā intervijā "Panorāmā". Kā Stradiņu raksturo kolēģi – viņš bija apbrīnojams zinātnieks, bet reizē liela autoritāte tieši cilvēciskuma ziņā. Bija daudzu akadēmiju īstenais loceklis, saņēmis neskaitāmus ordeņus, apbalvojumus un atzinības, bet vienmēr palicis dziļi cilvēcīgs, vienkāršs un sirsnīgs, kurš ar cieņu un pietāti attiecās pret ikvienu cilvēku. Viņš bija arī dedzīgs savas dzimtās Sēlijas un visas Latvijas patriots. Viņam piemita arī spēja īstā brīdī pateikt kādu spārnotu citātu.